(4. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 12. augusta numurā.)
Ir lietaina pēcpusdiena. Pik, pak, pik, pak, pik… Lietus nu jau līdzīgi pulkstenim skan. Es nezinu, vai lietus prot burvestības vai pie vainas kas cits, bet māja ir neierasti mierīga un klusa. Vismaz man tā šķita, līdz pēkšņi sākās negaidīta kņada. Viss sākās ar to, ka cilvēks, visus darbus mājās sadarījis, nolēma doties lejā. Viņš vien piebilda, ka dodas skatīties, kā lietū jūtas mūsu māmiņa ar diviem brālīšiem, kas vēl dzīvoja pagalmā, jo mājā dzīvot vēl nedaudz baidījās. Varbūt viņi vēlas uzēst pusdienās kādu zivtiņu. Likās, ka cilvēks knapi paguva nokāpt lejup pa kāpnēm, kā viņš jau satraukts steidza atpakaļ augšā. Māmiņa un brālīši pazuduši! Nu visi cilvēki saskrēja no malu malām kopā un sāka prātot, kas gan varētu būt atgadījies? Ja nu garām gājis kāds slikts cilvēks un viņus paņēmis? Esmu dzirdējis, ka slikti cilvēki tādus mazus kaķīšus kā es liekot maisā, aizsienot to ciet un sūtot jūras skolā. Nez kādēļ man šķiet, ka tā sūtīšana nenotiek pa pastu… Pusstundu visi skraidīja, meklēja, pavisam pretēji lietus burvestībai. Ak, tavu viltīgo kaķa dabu! Māmiņa, no lietus slēpdamās, aizvedusi brāļus patverties zem nepabeigtas dārza terases, nu visi tur saldi guļot un neliekoties par lietu un vēju ne zinis. Bet slēptuve viņiem gan labu labā, lietū sausi un silti, karstā vasaras saulītē patīkami vēsi.
(Turpmāk vēl.)
