(3. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 12. augusta numurā.)
No pirmās dienas, kad ierados jaunajās mājās, cilvēks man iedeva tādu interesantu lentīti violetā krāsā ar skanošu bumbulīti pie tās. Viņš sacīja, ka lentīte nepieciešama, lai mani var vieglāk atšķirt no brāļiem un māsas, bet bumbulītis skanot parāda, kur esmu noslēpies vai pazudis. Brāļi un māsa, cilvēka stāstu nedzirdējuši, nemitīgi mani iztaujāja par savādo rotu — kam tā domāta, vai tā nav smaga, vai arī viņiem tādu iedos? Es gan nebiju līdz galam pārliecināts, bet sacīju, kā uzskatīju par pareizu: “Krāsainā lentīte nozīmē, ka man pieder šie cilvēki, es viņus vienmēr mīlēšu, un viņi mīlēs mani. Arī jums tā būs, es zinu! Jums tikai jāatrod savi sirdscilvēki.” Es gan atļāvos nedaudz arī palielīties — saimnieki man apsolīja, ka ar laiku manai lentītei būs arī piekariņš ar vārdiņu, ja nu es kādreiz pavisam tālu nomaldos. Tādās reizēs nevajag bīties no svešiem, bet tajā pašā laikā labiem cilvēkiem, viņi man palīdzēs atrast mājupceļu.
Jā, skaista un grezna tā dzīvošana pie cilvēkiem — tevi pabaro, samīļo, palutina ar kādu gardu desas gabalu vai svaigu filejiņu un pat krāsainas rotiņas dāvā! Varētu šķist, ka šobrīd man ir viss, par ko vien tāds mazs kaķēns kā es varētu vēlēties
(Turpmāk vēl.)
Teksts:
Laura Soboļeva un Jans Ikes
