(11. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 12. augusta numurā.)
Kurš gan būtu domājis, ka pēdējie kopā būsim tieši mēs trīs — divi pēc rakstura tik atšķirīgi brāļi un vienīgā meitene brašu puišu barā. Trīs musketieri, drosmīgi un zinātkāri, brīnumu pilnām acīm. Protams, mēs zinājām, ka ilgi šādas dēkaiņu dienas neturpināsies, jo jau drīz cilvēks, kurš smaržo pēc koka un dūmiem, māsiņu vedīs prom uz laukiem. Žēl par gaidāmo šķiršanos, bet ir arī liels prieks. Esmu dzirdējis, ka laukos kaķiem ir zelta dzīve. Tur nav ielu, kas vijas viena ar otru kopā aiz katra līkuma, nav mašīnu, kas drudžaini traucas uz visām pusēm, ik pa brīdim skaļi taurējot vai strauji bremzējot. Kaķim, kas nupat sācis iepazīt apkārtni, tas var būt ļoti bīstami. Mums diez ko labi nepadodas iemācīties tos ceļu satiksmes noteikumus. Esmu dzirdējis, ka tie ir ļoti svarīgi.
Ak, jā, laukos dzīvo gotiņas un kaziņas, tām ik rītu var palūgt padzert svaigu pieniņu vai palakt no piena pašu gatavotu krējumiņu, mmm. Vispār jau laukos ir daudz un dažādu dzīvnieku un iet arī var, kur acis rāda. Ja mājās paliek garlaicīgi, var kādu dienu arī nosnausties šķūnītī.
Eh, zelta dzīve būt lauku kaķim, bet es tā nevarētu. Esmu jau iemīlējis savus cilvēkus, arī to mazo un skaļo. Es nespētu no viņiem šķirties un doties māsiņai līdzi.
Kurš gan to būtu domājis, ka trīs kaķēnu musketieru piedzīvojumi beigsies jau nākamajā rītā pēc sātīgām brokastīm un rīta rosmes. Kurš gan būtu domājis, ka esam jau tomēr tik pieauguši. Mēs šķīrāmies bez asarām.
Teksts:
Laura Soboļeva un Jans Ikes
(Turpmāk vēl.)
