(9. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 12. augusta numurā.)
Ko jūs mani varat tramdīt un bakstīt! Šodien ir tik karsti, es gribu gulēt! Bet neviens jau neklausās maza kaķēna ņaudēšanā. Saimnieks nes mani lejup pa kāpnēm. Bet man ir bail! Es nezinu, kas mani tur sagaida. Varētu jau ieskrāpēt saimniekam un žigli aizskriet paslēpties, bet esmu labi audzināts, saviem cilvēkiem nevar skrāpēt. Te pēkšņi sajutu ko pazīstamu. Priedes, pelni, svaigi pļauta zāle. Smaržo pēc manām pirmajām dienām pasaulē, kad actiņas vēl nepratu vaļā atvērt un paļāvos vien uz savu ožu.
Lai gan šīs smaržas man atgādina par laiku, kad pagalms bija manas mājas, es šeit vairs nejūtos droši. Laidiet mani atpakaļ mājās…
Kolīdz saimnieks palaiž mani vaļā, es metos bēgt. Hop, hop, hop, pakāpiens pa pakāpienam, un esmu tuvāk savam brālim un māsiņai. Varbūt kādu citu dienu, bet šodien man vēl nepietiek drosmes iepazīt tuvāk dzimto mājas pagalmu.
Ir karsts gan mājā, gan ārā, tādēļ jāatceras laiku pa laikam padzert svaigu, tīru ūdentiņu.Tik neaizmirsti manu trauciņu laiku pa laikam pārbaudīt, mīļo saimniek, ja nu esmu visu jau izdzēris un vēlos vēl?
Teksts:
Jans Ikes un Laura Soboļeva
(Turpmāk vēl.)
