Privātā taksometra vadītāju Vladimiru Ivanovu Aizkrauklē satiku pirms neilga laika.
Privātā taksometra vadītāju Vladimiru Ivanovu Aizkrauklē satiku pirms neilga laika. Todien sniga, pasažieri nenāca, un bija īstais brīdis sarunai. Mans piedāvājums sarunai par dzīvi viņam bija kā sniegs uz galvas. Autovadītājs tai piekrita negribīgi, piebilstot, ka nekā interesanta lasītājiem viņam nav ko stāstīt. Tomēr pieredze rāda, ka to nekad nevar zināt. Spriediet paši!
Daudzi noteikti Vladimiru Ivanovu atceras, kad viņš strādāja Aizkraukles poliklīnikas rentgena kabinetā. Tagad jau vairāk kā desmit gadu medicīniskās iekārtas viņš nomainījis pret automašīnas stūri.
— Kāpēc izvēlējāties apgūt ar medicīnu saistītu profesiju?
— Tā gluži vienkārši iznāca. Bez grūtībām iestājos Rīgas medicīnas skolā un kļuvu par feldšeri.
— Man šķiet, ka šo specialitāti apgūst maz vīriešu.
— Savulaik medicīnas skolā mācījās daudz puišu. Tagad gan viņu ir mazāk. Vīrieši acīmredzot vairāk grib kļūt par ārstiem, nevis vienkārši feldšeriem.
Jāpieņem dzemdības automašīnā
— Kur esat strādājis?
— Sākumā par feldšeri lauku rajonos, vēlāk septiņus gadus ātrajā palīdzībā. Daudz ko darbā pieredzēju.
— Kas visspilgtāk palicis atmiņā?
— Kad vajadzēja pieņemt dzemdības. Vienreiz sieviete dzemdēja mājās, bet otro reizi ātrās palīdzības automašīnā. Tagad vairs neatceros, kas toreiz nāca pasaulē — zēns vai meitene, jo uztraukums bija pārāk liels.
— Vai medicīnas skolā mācīja arī pieņemt dzemdības?
— Protams. Feldšeri ir plaša profila speciālisti, bet dzemdības nav gluži tas pats, kas, piemēram, pārsiet brūci. Kad strādā laukos, patiešām jāprot darīt visu, jo situācijas ir visnegaidītākās. Turklāt agrāk feldšeris izsaukumā devās viens pats, un ar visu vajadzēja tikt galā. Nav kā tagad, kad līdzi dodas arī medicīnas māsa. Ne reizi gan nav nācies piedzīvot, ka cilvēks nomirst. Vienmēr esam paguvuši tikt līdz slimnīcai, lai arī pēc tam kāds varbūt neizdzīvo. Tā tas bija arī pēc kādas lielas avārijas pie Aizkraukles pirms daudziem gadiem.
Vēlreiz mācās anatomiju
— Kā nokļuvāt rentgenoloģijā?
— Man šo darbu piedāvāja. Pirms sāku strādāt, vispirms vajadzēja pamatīgi apgūt šo specialitāti. No jauna mācījos cilvēka anatomiju, bet papildus vēl rentgenoloģiju un fiziku. Sāku strādāt ar nekvalitatīvu aparatūru, kura kaitēja veselībai. Vēlāk iekārtas nomainīja un pamazām uzlaboja. Tagad vairāk domāts par darbinieka aizsardzību. Aizkraukles poliklīnikā par rentgena kabineta laborantu nostrādāju ilgi — 22 gadus.
— Tagad jau ilgāku laiku jūs esat privātā taksometra vadītājs. Kā par tādu kļuvāt?
— Darba specifikas dēļ pensijā varēju doties agri, tomēr to nedarīju. No darba medicīnā aizgāju, jo pēc visiem aprēķiniem man iznāca ļoti maza pensija. Bija arī pēdējais laiks beigt strādāt šo darbu. Cik tad ilgi var? Tomēr kaut ko darīt vajadzēja, jo mājās arī nevarēju nosēdēt. Tā jau no 90. gadu sākuma esmu taksists. Kad sāku ar to nodarboties, Aizkrauklē bija pāris privāto taksometru vadītāju. Arī tagad viņu nav daudz — tikai divas firmas. To nevar nosaukt par konkurenci. Man ir brīvais darba režīms: gribu — strādāju, bet, ja negribas, varu to arī nedarīt. Autovadītāja stāžs man ir jau vismaz 40 gadu.
— Vai strādājat viens?
— Dažkārt palīdz dēls. Viņš šogad beidz augstskolu, tāpēc vairāk jāmācās. Strādāju tikai dienā, bet nekad naktī, jo kaut kad ir arī jāatpūšas. Brīvdienās gan braucu ilgāk. Tad telefons zvana gandrīz nepārtraukti. Kad apnīk, telefonu izslēdzu.
“Taksis” iznāk lētāk
— Vai cilvēki daudz izmanto taksometra pakalpojumus?
— Ja ir vajadzība, brauc. Vairāk piektdienās un sestdienās. Tagad stingri sodi par braukšanu dzērumā, un cilvēki negrib riskēt, ja dodas atpūsties. Tad jau labāk samaksāt taksistam nekā iedzīvoties nepatikšanās. Pasažieri bieži lūdz aizvest uz laukiem, jo pēcpusdienās uz turieni nebrauc autobusi, bet mājās jātiek.
— Kādi ir jūsu klienti?
— Ļoti dažādi. Nereti cilvēks ir tik runīgs, ka ne atklausīties. Īpaši, ja dzēris. Tad labāk neiesaistos sarunā, bet tikai māju ar galvu. Dažu labu nemaz negribu vest un esmu kādam arī atteicis braucienu. Ir bijuši gadījumi, kad klients aizmieg un galapunktā jālūdz citiem palīdzēt dabūt viņu laukā no automašīnas.
— Kas vairāk brauc ar taksometru — vīrieši vai sievietes?
— Apmēram vienādi. Nē, tomēr vairāk gan sievietes ar vīriešiem, kuri maksā par braucienu (Vladimira kungs smejas). Tāpat kā teicienā, ka visi ceļi ved uz Romu, tā sestdienās visi ceļi ved uz bāru “Klinta 2” Aizkraukles pagastā.
Nauda atrisina problēmas
— Kurp vistālāk esat vedis pasažierus?
— Kurp vien prasa, arī uz Rīgu. Reiz kāda meitene no Aizkraukles dzelzceļa stacijas vēlējās doties uz Daugavpili. Viņa bija tikko atgriezusies no Īrijas. Ja nauda ir, tik tālu var braukt arī ar taksometru. Tā ir pat drošāk, jo nav jāgaida sabiedriskais transports.
— Vai ir gadījies, ka galapunktā klientam nav ko samaksāt?
— Tā ir bijis. Cilvēks iekāpj automašīnā un apgalvo, ka samaksās, kad nokļūs mājās. Uz to nevar paļauties. Braucienam ar taksometru ir noteikta maksa pēc skaitītāja. Arī veikalos mēs taču nediskutējam par cenām.
— Jūs uzticaties cilvēkiem?
— Ne vienmēr. Ja tālu jābrauc, lūdzu samaksāt iepriekš.
— Vai, darot šo darbu, kādreiz bijis bail? Ir taču dzirdēts par uzbrukumiem taksometru vadītājiem!
— Pārsvarā nē, bet ir bijis pāris situāciju, kad kļuva neomulīgi. Tādās reizēs jūtos atvieglots, kad brauciens galā un maksa saņemta.
Vajag kārtīgu
braucamo
— Cik automašīnu pa šiem gadiem esat nomainījis?
— Šī ir jau piektā. Tagad man ir “Mercedes” markas automašīna. Ļoti ērta, un varu tajā pārvadāt arī lielākus priekšmetus. “Mercedes” ir arī mana iecienītā auto marka, jo tā ir laba un izturīga tehnika. Sāku strādāt ar žigulīti, bet tas ilgi neizturēja braucienus pa lauku ceļiem, kuri Aizkraukles rajonā ir diezgan bēdīgā situācijā. Vistrakāk braukt uz Seci vai Valli. Grūti arī ziemā, kad lauku ceļi lielākoties nav tīrīti un kaisīti.
— Vai pats auto arī remontējat?
— Tikai vienkāršākās lietas. Tehnikai vajag speciālas ierīces. Tagad ir krietni sarežģītākas automašīnas nekā vecais žigulītis, kuru gandrīz katrs varēja saskrūvēt.
— Esat apzinīgs autovadītājs?
— Noteikumus cenšos nepārkāpt, bet atļauto braukšanas ātrumu ir gadījies pārsniegt. Dažkārt vajag braukt ātrāk, ja cilvēks lūdz pasteigties. Neviena soda punkta gan man nav.
Cilvēkiem jāpalīdz
— Vai šajā darbā nācies izmantot arī feldšera zināšanas?
— Gadījies, ka cilvēkam brauciena laikā paliek slikti. Vienreiz kādam vajadzēja pat iešļircināt zāles, un viss beidzās labi. Tagad automašīnu aptieciņās nav nekādu medikamentu, un man tas šķiet nepareizi. Kā lai es palīdzu cilvēkam, ja viņam patiešām to vajag?
— Jūs apturat automašīnu, ja uz ceļa kādam gadījusies nelaime?
— Noteikti — ja ir avārija vai kaut kas automašīnai atgadījies. Cilvēkiem ir jāpalīdz.
— Ko sieva saka par jūsu tagadējo nodarbošanos?
— Agrāk viņai tā nepatika, bet tagad neiebilst. Mēs iepazināmies jau skolas laikā. Arī viņa pēc profesijas ir feldšere. Vēlāk es viņu “ievilināju” rentgenoloģijā.
— Vai jums patīk braukt ar automašīnu arī tad, kad nestrādājat?
— Ar ģimeni savulaik daudz esam ceļojuši. Bijām Ukrainā, Karpatos, Moldāvijā, bijušajā Ļeņingradā un citur. Agrāk mierīgi pat svešā zemē varēja piestāt upītes malā, uzcelt telti un padzīvot pāris dienu. Tagad tas nav iespējams. Vistrakāk bija braukt Odesā, jo tur neviens neievēro satiksmes noteikumus. Vislabākā situācija bija Ļeņingradā. Tur ar automašīnu esmu bijis trīs reizes. Braucu arī uz Poliju un Vāciju. Tagad ceļošana ir nemierīgāka, jo jādomā arī par savu drošību. Satiksme visur ir ļoti intensīva.
Grāmatas zem sēdekļa
— Kā īsināt laiku, gaidot pasažierus?
— Kad nav ko darīt, lasu un risinu krustvārdu mīklas. Man automašīnā ir vesela kaudze laikrakstu, un grāmatas ir pat zem sēdekļa. Lasu tikai darba dīkstāvēs, jo mājās tam nav laika. Kad vēl mācījos skolā un pirms apprecējos, biju traks grāmatu lasītājs.
— Kāds ir jūsu vaļasprieks?
— Esmu kļuvis arī par celtnieku. Savulaik vasarnīcu pārbūvējām par māju un no pilsētas centra pārcēlāmies dzīvot uz turieni. Savā īpašumā joprojām daudz darba. Man arī ļoti patīk sēņot, pastaigāt pa mežu, vasarā makšķerēt.
— Jūsu ģimenē esot vēl kāda aizraušanās — stādu audzēšana.
— Tagad tos vairs nepārdodam, jo nav vērts. Stādus audzējam tikai pašu vajadzībām. Dārzkopība gan ir sievas nodarbe. Es tajā esmu nepraša. Ja vajag, augus varu tikai aplaistīt.
— Kas no pašu dārzā izaudzētā jums garšo vislabāk?
— Ēdienu ziņā neesmu izvēlīgs, abi ar suni mēs ēdam visu!
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Vladimirs Ivanovs.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1938. gada 29. decembris, Ludza.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā.
DZĪVESVIETA: Aizkraukle.
NODARBOŠANĀS: taksometra vadītājs.
ĢIMENE: sieva Regīna, meita Elita, dēls Andis, mazdēli — Andris un Ēriks.
HOROSKOPA ZĪME: Mežāzis.
VAĻASPRIEKS: sēņošana un makšķerēšana.
