Ģimenes ārstes palīdzi Astru Krivtežu Sunākstes ambulancē var sastapt vai ik dienu.
Ģimenes ārstes palīdzi Astru Krivtežu Sunākstes ambulancē var sastapt vai ik dienu. Kad tur iegriezāmies, Astras kundze veica pēdējos ierakstus iedzīvotāju ambulatorajās kartēs jeb, kā pati saka, savos “papīros”. Tā ir viņas ikdiena nu jau vairāk nekā 40 gadu. Vietējie iedzīvotāji zina — ja kāda liksta, jāiet pie Astras, un viņa palīdzēs kaut vai ar padomu.
Pieredze noder
— Kāpēc vēlējāties kļūt par mediķi?
— Esmu dzimusi Liepājas rajonā, bet vēlāk pārcēlāmies uz Viesīti, uz tēva dzimto pusi. Augu triju bērnu ģimenē, un māte mūs audzināja viena. Tēvu izsūtīja, un vēlāk viņš palika Krievijā. Dzīvojām Viesītē, un mamma strādāja vietējā slimnīcā par sanitāri. Slimnīca bija blakus mūsu mājai, tā ka šo vidi iepazinu jau agri. Sākumā palīdzēju mammai, pēc tam jau strādāju patstāvīgi. Savulaik Viesītes slimnīcā bija daudzu cienīta ārste Haitova. Viņa mani mudināja pēc vidusskolas beigšanas mācīties Rīgas 4. medicīnas skolā, jo tā esot ļoti laba izglītības iestāde ar stingru kārtību. Tā arī izdarīju un apguvu feldšeres profesiju. Tagad diemžēl Viesītes slimnīcas vairs nav, tāpat kā daudzu citu lauku ārstniecības iestāžu.
— Kur bija jūsu pirmā darbavieta?
— Pēc valsts sadales mani nosūtīja darbā uz Jēkabpils rajonu. Vispirms es divus mēnešus nostrādāju Zasas ambulancē. Tolaik tur bija, kā es saku, stipras sievas ar lielu pieredzi, un es no viņām varēju daudz mācīties. Vēlāk vajadzēja feldšeri Sunākstes ambulancē, un 1966. gadā abi ar vīru no Viesītes pārcēlāmies uz šejieni. Visu mūžu esmu palikusi uzticīga medicīnas darbinieces profesijai.
— Kāds bija darba sākums?
— Nekādas lielas likstas negadījās, bet sākums bija grūts, jo jaunam darbiniekam visvairāk trūkst pieredzes. Varu tikai pateikties liktenim, ka sākumā nevajadzēja ķepuroties kā kaķēnam ūdenī, jo man bija kolēģes, kas palīdzēja ar padomu.
Nekā netrūkst
— Vai negribējāt turpināt skoloties un kļūt par ārsti?
— Viens ir gribēt, bet cita lieta — spēt to izdarīt. Nevarēju iedomāties, ka vēl vismaz piecus vai sešus gadus, kamēr studētu, mātei būtu mani jāuztur. Tāpēc par to pat nedomāju. Man galvenais bija ātrāk sākt strādāt, lai varu pati sevi nodrošināt.
— Kā mainījusies veselības aprūpe Sunākstē?
— Agrāk te bija gan zobārsta kabinets, gan pieņēma vecmāte un citi ārsti. Pamazām tas viss “atkrita”. Pa šiem gadiem esmu strādājusi kopā ar daudziem ārstiem. Uz Sunāksti brauca ārsti gan no Aizkraukles, gan Seces. Tagad Sunākstē ir viena ģimenes ārstes Intas Ziediņas prakse, un es esmu viņas palīdze. Strādāju tepat ambulancē, kā arī dodos izsaukumos.
— Vai ar vienu ārstu pagastā pietiek?
— Ārste prakses vietu ir atbilstoši iekārtojusi, sagādāts pietiekams aprīkojums. Domāju, ka pagasta vajadzībām mums ir viss nepieciešamais. Protams, te nav sarežģītu iekārtu, bet tās arī nav vajadzīgas. Lai veiktu plašāku diagnostiku, cilvēkiem jādodas uz lielākām pilsētām, bet tā ir daudzviet. Viens ārsts arī nevar būt speciālists visās medicīnas jomās.
Strādāt vieglāk
— Kad bija vieglāk strādāt — agrāk vai tagad?
— Noteikti tagad. Kolhoza laikos pagastā iedzīvotāji bieži mainījās, arī darba apstākļi daudzviet bija slikti, tāpēc bieži gadījās traumas un citādas likstas. Tagad situācija ir stabilāka. “Papīru” gan bijis daudz visos laikos, un arī tagad pie tiem jāpavada vairākas stundas, bet kopumā viss kļuvis sakārtotāks.
— Feldšerei kritiskā situācijā jābūt ļoti zinošai. Man šķiet, laukos jums jāprot daudz vairāk, nekā prasa tiešais darbs?
— Tā ir, jo pareizi jānovērtē katra situācija — pietiks ar manu palīdzību vai jāizsauc “ātrie”. Būtu labi, ja blakus būtu vēl kāds zinošs cilvēks, bet laukos jau tā nav, un biežāk ir jātiek galā vienai pašai.
“Noķer” bērnu
— Kas jūsu darbā ir patīkamākais un kas — skumjākais?
— Labi ir tad, ja esmu varējusi kādam palīdzēt, tad cilvēki par to ir pateicīgi. Vissāpīgāk ir, kad bojā aiziet bērns. Ja pieaugušais vai bērns jau ilgstoši slimo, viņa zaudējumu ir vieglāk pieņemt. Ja pēkšņi nomirst veseli bērni, tas ir divtik smagi. Tomēr gaišo mirkļu manā darbā ir vairāk. Prieks ir par jaundzimušajiem. Arī man ir nācies pieņemt dzemdības vai, kā es saku, “noķert” kādu bērniņu. Tā gan nav mana specialitāte, tāpēc, kad saņemu šādu izsaukumu, vienmēr domāju — kaut “ātrie” pagūtu atbraukt laikā! Dzemdības tomēr ir specifisks process.
— Vai ar tādu pašu bijību gaidījāt arī savu mazbērnu piedzimšanu?
— Medicīnas darbinieks tomēr visas šīs lietas uztver vairāk no profesionālā viedokļa un bez pārāk lielām emocijām, kaut gan ikvienai mātei tas ir liels pārdzīvojums. Es esmu bagāta vecmāmiņa, jo man ir pieci mazbērni.
Atbildīga par savējiem
— Četrdesmit darba gados esat redzējusi, kā izaug divas sunākstiešu paaudzes!
— Nu jau dažam manis “saķertajam” bērnam pašam ir bērni. Savā pagastā patiešām nevaru būt feldšere tikai noteiktās darba stundās. Ja cilvēkam vajag, viņš mani tik un tā atrod, neskatoties uz to, ka darbalaiks beidzies, ir brīvdiena vai atvaļinājums. Ja varu, palīdzu. Dažkārt aizbraucu pie slimnieka arī tad, ja izsaukums nav pieteikts, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Vai arī, satiekot kādu uz ielas, noprasu, vai bijis pie konkrēta speciālista. Par saviem cilvēkiem jūtos atbildīga. Nevaru sūdzēties, jo izsaukumiem transportu nodrošina pašvaldība. Ja nepieciešams, mani aizved vīrs. Savējos esmu tā iepazinusi, ka zinu, cik konkrētam cilvēkam tā vaina nopietna un steidzama. Darbavieta man ir netālu no mājām, tāpēc dažkārt ir sajūta, ka visu laiku esmu darbā.
— Kā cilvēki izturas pret savu veselību?
— Man jau šķiet, ka pēdējā laikā diezgan apzinīgi. Cilvēki šobrīd daudz interesējas un zina par jaunākajiem izmeklējumiem un ārstniecības metodēm, arī zālēm. Iedzīvotāji aktīvi potējas pret ērču encefalītu un citām slimībām, īpaši liela uzmanība pievērsta bērnu veselībai.
— Vai arī paši mediķi šajā ziņā ir apzinīgi?
— Domāju, ka tikpat daudz kā citi cilvēki. Vienīgā atšķirība — viņi zina, kā rīkoties konkrētā situācijā.
Divi vienā
— Vai feldšere mazā pagastā nav arī kā sociālā darbiniece?
— Savā ziņā ir gan, jo pie manis nāk ne tikai pēc receptes, bet arī parunāties. Tas nelielos pagastos vienmēr ir bijis nozīmīgi. Kad aizbrauc izsaukumā, nevari tikai paveikt savu tiešo darbu un doties prom, ja redzi, ka cilvēkam ir vēl kāda sadzīviska vajadzība. Laukos ir daudz vecu cilvēku, kuri nevar sevi apkopt. Vienu brīdi pašvaldībā strādāju arī par sociālo darbinieci un zinu, cik tas ir smags darbs.
— Ticat arī tautas medicīnai vai tomēr uzticaties tikai tradicionālajai?
— Kad saaukstējos, pie tabletēm jau tūlīt neķeros, bet, tāpat kā citi, vairāk lietoju tējas. Uzticos arī homeopātijai, jo praksē pārliecinājos, cik veiksmīgi tā spēj palīdzēt. Dziedniekiem, jāatzīst, gan daudz neticu. Agrāk zinājām labi ja pāris šādu cilvēku, kuriem arī bija liela ticība, kaut gan pati nevienu neesmu apmeklējusi. Tagad vai katrā pagastā ir vairāki dziednieki. Katrs tikai sludina savas spējas, lai gan izglītības nekādas. Manuprāt, tā ir cilvēku mānīšana.
— Vai jūsu ģimenē vēl kādu interesē medicīna?
— Nē, esmu vienīgā. Meitas izvēlējās citu profesiju. Viena dzīvo tepat netālu, otra —Jaunjelgavā.
Citādi nevar
— Vai šajos gados Sunākstē esat iedzīvojusies?
— Man te patīk, kaut arī tā ir rajona nomale. Pilsēta mani nevilina. Mums ir sava piemājas saimniecība, un visu nepieciešamo izaudzējam paši. Joprojām turam gotiņu, jo laukos citādi nevar.
— Kāds ir jūsu vaļasprieks?
— Lasīšana. Kad ir brīvs brīdis, labprāt palasu žurnālus vai kādu grāmatu. Meita atved žurnālus “Ievas Stāsti”, un tos pāršķirstu ar lielu interesi. Patīk arī sēņot, bet šogad vēl nav nācies būt mežā. Ceļotāja gan neesmu, vairāk esmu mājas cilvēks.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Astra Krivteža.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1945. gada 8. jūnijs, Liepājas rajona Dzērves pagasts.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, beigusi Rīgas
4. medicīnas skolu.
NODARBOŠANĀS: ģimenes ārstes palīdze.
DZĪVESVIETA: Sunākste.
ĢIMENE: vīrs Vitālijs, meitas — Ilze un Daiga, mazbērni — Andris, Dace, Artis, Laura un Valts.
VAĻASPRIEKS: lasīšana.
HOROSKOPA ZĪME: Dvīņi.
