“Cielaviņas” vadītāja Biruta Semjonova ir feldšere. Pirms divdesmit gadiem, kad atvēra “Cielaviņu”, tajā sāka strādāt par medicīnas māsu, bet kopš 1995. gada — par iestādes vadītāju.
“Cielaviņas” vadītāja Biruta Semjonova ir feldšere. Pirms divdesmit gadiem, kad atvēra “Cielaviņu”, tajā sāka strādāt par medicīnas māsu, bet kopš 1995. gada — par iestādes vadītāju. Viņai jāmācās, lai saglabātu darbavietu, tāpēc Birutas kundze 2002. gadā iestājās Daugavpils universitātes Vadības un pedagoģijas fakultātes Rīgas grupā. Jāmācās četri gadi, un viņa būs pirmsskolas skolotāja ar bakalaura grādu pedagoģijā.
Mācības ir neklātienē, uz Rīgu Birutas kundze brauc sestdienās un svētdienās. 46 gadu vecumā atbildīgu darbu apvienot ar mācībām nav viegli. Lai arī bērni Diāna un Andrejs jau pieauguši un var palīdzēt mājas darbos, saimniecību pārzina vīrs Vladimirs.
— Pēc daudzu gadu pārtraukuma atsākt mācīties ir pat interesanti. Iepazīstos ar kolēģiem no citiem rajoniem, atkal klausoties lekcijas jūtos kā jaunībā. Pat stress eksāmenu laikā atgādina sen pagājušās dienas.
Pārdod bulli
Tagad studijas ir pavisam citādas nekā padomju laikā. Mūsu darbā ļoti vajadzīgas labas zināšanas psiholoģijā un pedagoģijā. Praksi varu salīdzināt ar teoriju. Viss jaunais, ko uzzinu, nozīmīgi paplašina redzesloku, ļoti svarīgi ir vajadzīgās literatūras meklējumi. Te lieti noder sadarbība ar bibliotēku, jo internetu ikdienā diemžēl nevaru izmantot, — stāsta Biruta Semjonova.
No vaļaspriekiem Birutas kundzei gan tagad jāatsakās, jo nav laika ne adīt, ne iecienītos žurnālus lasīt. Arī nauda studijām jānopelna. Pērn mācību maksa bija 220, bet šogad — 245 lati gadā. Lai to samaksātu, Semjonovi pārdevuši bulli, tomēr ar to vien nepieticis. Labi, ka sava saimniecība un daudzi produkti nav jāpērk.
Mācīties grib pati
“Cielaviņas” mūzikas skolotājai Ainai Voverei Valles “dārziņš” ir pirmā un vienīgā darbavieta, uz kuru viņa atnāca pirms divdesmit gadiem, toreizējās vadītājas Ritas Pastares aicināta. Tolaik viņa bija beigusi Rīgas pedagoģiskās skolas mūzikas nodaļu.
Tomēr pirms dažiem gadiem Ainas kundzei tik ļoti gribējās atkal mācīties, ka 1999. gadā iestājās Liepājas pedagoģijas akadēmijas Pirmsskolas skolotāju nodaļā. Nu viņa ir jau ceturtajā kursā.
Meita uztraucas par mammu
— Kad sāku studēt, meita Ramona mācījās 1., bet dēls Ritvars 7. klasē. Man sesijas ir pa nedēļai piecreiz gadā. Kad pirmo reizi aizbraucu uz nedēļu, Ramona uztraucās, saslima un pat pa asariņai nobirdināja, jo nekad tik ilgi bez manis nebija iztikusi. Bērniem un vīram vajadzēja izlīdzēties vieniem.
Sākumā tik viegli nemaz nebija, bet laika gaitā pierada: Ramona nu zina, kādi manā prombūtnē ir viņas pienākumi mājās, klausa tēti un brāli, un visi dzīvo līdzi maniem panākumiem mācībās, — stāsta Aina Vovere.
Pūce “medī” naktīs
Salīdzinot ar citām augstskolām, studijas Liepājā ir samērā lētas — 170 latu gadā. Saimniecības Voveru ģimenei nav, tā ka mācību naudu Ainas kundze nopelna kopā ar vīru. Lai nekavētu darbu, viņa sesiju laiku atstrādā, bet mācīties gan nākas naktīs. Laimīgā kārtā Ainas kundze pēc bioritmiem ir pūce — var mācīties līdz pulksten diviem naktī, un tas viņas veselībai nekaitē.
— Visjaukākais ir tas, ka mani no sesijām mājās gaida ne tikai ģimene, bet arī bērni grupiņās un kolēģes. Viņiem gribas zināt, ko jaunu esmu redzējusi un guvusi Liepājā. Pašai vislielākais gandarījums, ka iegūstu jaunus draugus un apzinos, ka varu to pašu, ko pirms divdesmit gadiem. Tas sievietei četrdesmit gados nav maz, — pārliecināta Ainas kundze.
