Skatoties kartē, “Mazjāņu” mājas ir interesantā vietā. Tālākajā Jaunjelgavas novada malā, Sunākstes pagastā, un pie mājas esošais Piksteres ezers jau ir Viesītes novada teritorijā. Tā teikt, pamosties savā, bet muti mazgā kaimiņu novadā.
Cilvēka ausīm te ir tik kluss, ka gribas sarunāties čukstus. Vienīgā, nosacīti, cilvēka radītā skaņa ir no kokā iekārtajiem vēja zvaniem. Citādi te ezermalas niedrēs runā vējš, un šad tad tas pāri ezeram pārdzen kādu ar kārkliem noaugušu peldošu salu. Gar mājas jumtu dūc savvaļas bites, skan neskaitāmas putnu balsis. Cik tālu skatiens sniedzas, nevienas taisnas līnijas — meži, pakalni. Tālākais ir 36 metrus augstais Sērpiņu pilskalns. Pa ceļu braucot, līdz tam esot ap desmit kilometru.
Šajā dabas miera harmonijā iekļaujas arī Dace Kalniņa un Mārtiņš Zvejnieks, “Mazjāņu” saimnieki, un viņu trīs meitas.
Ķieģeļi no Rīgas
Gadskaitlis uz mājas, kurā ģimene dzīvo jau septīto vasaru, vēsta, ka tā celta pirms pusotra gadsimta, tālajā 1864. gadā. Kā vairums jauno ģimeņu, tā arī Daces un Mārtiņa, kuras no pilsētas atnākušas uz senču īpašumiem. Pēc tam, kad Mārtiņa tēvs pēkšņi aizgāja mūžībā.
Dace apguvusi restaurācijas zinības, studējusi Mākslas akadēmijā, Mārtiņam ir būvniecības iemaņas, gūtas amatniecības skolā. Liekot kopā savas, radu idejas un spēkus, cik iespējams, izmantojot celtniecības materiālus, kuri tepat apkārtnē atrodami, pamazām atjaunota ne tikai māja, bet arī klēts, uzcelta pirts. Daudzviet noderējis vietējais māls, koki no īpašumā esošā meža pārvērsti dēļos, brusās, izmantotas ezera niedres jumtu segumam. “Lētāk, praktiskāk,” saka Mārtiņš. Niedres noderējušas arī sienu siltināšanai. Ķieģeļi ņemti no kādas Rīgā sabrukušas mājas. Tās saimnieks atļāva tos izmantot, un, braucot no darba mājās, Mārtiņš pamazām savedis tik, lai pietiktu mājas atjaunošanai. Tāpēc sarēķināt, cik kas maksā, nevarot. Viss tapis pamazām, gadu pēc gada.
Pārāk tālu no centra
Lai arī Mārtiņa darbavieta ir Rīgā, 120 kilometru līdz mājām neesot nemaz tik daudz. “Mazjāņos” interneta pieslēgums ir pietiekami labs, tāpēc daudz no darbam nepieciešamā var paveikt mājās ar datoru, telefonu. Saku viņam, ka cilvēki sūdzas par zemes ceļu, tas bieži vien ir neizbraucams, tāpēc atturas pieņemt lēmumu dzīvot laukos.
Mārtiņš teic: “Vienīgais, kas te traucē dzīvot, ir odi, zaķi un zāle, kas pārāk ātri aug. Odu varēja būt mazāk, zaķi apgrauž jaunos kociņus. Ceļš tagad ir tik labs kā nekad agrāk. Braukt katru gadu ir arvien vieglāk.”
— Esat tālu no novada centra. Kad pēdējo reizi bijāt Jaunjelgavā?
Dace: — Māja ir vidū starp Salu, Viesīti, Seci, Jēkabpili, bet Jaunjelgavā mums vispār nekādu darīšanu nav bijis. Kad mūs iekļāva novadā, tas likās tik pretdabiski. Tur, kaut kur, 40 kilometru tālu. Šajos gados vienu reizi, kārtojot mantojuma lietas, bijām Jaunjelgavā. Dīvaini arī tas, piemēram, kad aizeju uz Jēkabpils bērnu bibliotēku pierakstīt bērnu, bibliotekāre uz mani skatās lielām acīm, it kā es būtu no Āfrikas, un izbrīnīta jautā: “Kā, jūs esat no Jaunjelgavas novada?!”
Bet šī ir ideāla vieta bērniem, jo pavisam netālu Sunākstes pamatskola. Lielās meitas tajā jau mācās, mazākā šogad sāks mācīties 1. klasē. Cerams, ka skolu, lai arī tajā maz bērnu, neaizvērs. Savukārt ap 20 kilometru attālajā Jēkabpilī ir iespēja mācīties mūzikas skolā.
Salmi zirdziņiem
— Kad apnīk lauku klusums, braucat uz Rīgu, Jēkabpili?
Dace: — Reti tā notiek, kad apnīk. Divos mēnešos vai pat retāk. Arī pirms tam nejutos kā rīdziniece. Dzīvoju tur, kamēr mācījos. Lauku klusumu netraucē baudīt arī televizors. Kopš ieviesa dekoderu, no tā atteicāmies. Ziņas ir internetā, radio klausāmies. Arī pirms dekoderiem televīziju skatījāmies reti. Bērniem ir interesantākas nodarbošanās.
Kamēr runājam, meitas viena pēc otras sakāpušas pie mājas augošajā kokā un priecīgas sauc, lai paskatās, cik augstu viņas tikušas. Apkārtnē ir vairāki koki ar būdiņām zaros.
— Vai nebaida, ka meitām, pieradušām laukos, aizejot mācīties uz Rīgu, būs grūti iekļauties jaunajā vidē?
Dace: — Es arī pēc 8. klases no laukiem aizgāju uz Rīgu. Nekas man nenotika. Viņas ir sabiedriskas. Varbūt no klases, kurā ir pieci bērni, nonākot lielākā bariņā, būtu kādas problēmas, bet tādēļ nav vērts baidīties. Tā viņām būs laba pieredze. Bet, kamēr viņas dzīvo te, man nav jāuztraucas, cikos iešu ar viņām pastaigāties. Var iet un darīt, ko grib. Autobuss ceļa galā sagaida, lai aizvestu uz skolu, vakarā atved mājās. Rīgā nevienam tā nav.
— Labību nesējat, bet mazdārziņš gan jau ir.
Dace: — Šis tas ir, bet to, ko neaudzējam paši, var iemainīt pret kaut ko no kaimiņiem. Viss tepat uz vietas, īpaši pavasarī. Salātiem nātres, balandas, virza, skābenes. Izmēģinājām atšķirīgu kartupeļu audzēšanas veidu. Tos nevis ierokam zemē, bet uz lauka apklājam ar sienu. Rudenī siens ar grābekli jānorauš. Nav jāravē, kartupeļi ir tīri.
Mārtiņš: — Daudz no te atrodamā noder rīdziniekiem, darba kolēģiem. Arī šodien uz Rīgu aizvedu maisus ar salmiem, stādus, malku. Mēs esam kā “bāze” dažādiem materiāliem. Daces draudzene ir amatniece, izgatavo rotaļu zirdziņus, un mūsu siens noder pildījumam. Malka Rīgas darbnīcas apkurei. Iesāku raudzēt vīnu, Dace uzzīmē etiķetes, un iznāk laba dāvana kolēģiem Ziemassvētkos.
Āpšu tauki ar
kolu
— Šī ir īstā vieta, kur rast iedvesmu mākslai?
Dace: — Jā, bet visvairāk laika paņem zāles pļaušana, ēdiena gatavošana un tamlīdzīgi darbi. Bet glezna ir pati daba. Paskaties uz ezeru, un tā ir ideāla bilde. Šad tad fotografēju, bet reālais skats ir tik skaists, ka nemaz negribas to iemūžināt.
— Piedalāties pagasta aktivitātēs?
Dace: — Kad aizbraucam uz kādu skolas pasākumu. Skola piedalījās projektā ‘‘Pārmaiņu iespējas skolām”, un tad cītīgi apmeklēju dažādus kursus. Piemēram, lai nezaudētu iemaņas angļu valodā. Kāda vietējā mācīja šūt, tas arī bija noderīgi. Tādi kursi ļauj labāk iepazīt vietējos iedzīvotājus. Pagājušajā gadā viena no meitām piedalījās novada svētkos Vīgantes parkā, līdz ar to arī mēs, pārējie, braucām un secinājām, ka pasākums bija jauks.
— Lielākais pārsteigums, te dzīvojot.
Mārtiņš: — Pilnīgi viss ir kā pārsteigums. Katru dienu kaut kas notiek. Kur vēl redzēsi jūras ērgli tik tuvu lidojam, turklāt vēl te, tālu no jūras, Sunākstē.
Dace: — Tas atkarīgs no tā, kam pievērs uzmanību. Man interesē putni, es viņus biežāk pamanu. Ezerā ir peldošās salas — sapinušās niedres apaugušas kokiem. Šodien arī viena aizpeldēja. Mīkstas, kad uzkāpj, grimsti iekšā. Kā tādi milzīgi burinieki. Gadās, ka vējš tās piedzen pie krasta un ar laiku kā salas pieaug klāt. Citas piepeld, pastāv, nevar pieaugt un aizpeld prom. Viena sala nedēļu nostāvēja mūsu līcītī, nevarējām iebraukt ar laivu ezerā. Pavasarī, kad vējš salas izkustina, ezers kā ar kuģiem pilns.
Mārtiņš: — Te ir arī daudz bebru. Suņi šogad jau trijus atnesuši. Iznāca garšīgas pusdienas. No kāda āpša iztecinājām taukus. Tie labi pret saaukstēšanos. Taukus meitenes gan iekšā varēja dabūt tikai kopā ar kolu.
— Mežmalā ir jūsu bišu stropi?
Mārtiņš: — Kopā ar kaimiņu turam. Es vēl tikai mācos, bites mūsu, bet viņš palīdz apkopt.
Dace: — Mūsu bites ir arī tās, kuras dzīvo niedru jumtā, vientuļnieces. Katrā niedrē kā šūnā nes medu. Nost neņemam, vērojam, kā viņas tur viltīgi iekārtojušās.
Kopā izstaigā
takas
— Kādreizējā klētī būs viesu māja?
Mārtiņš: — Savējo, radu, paziņu ir tik daudz, ka viesu mājas nemaz nevajag. Pamazām to atjaunojam, jau vairākus gadus. Ceram tajā uzmūrēt arī īstu maizes krāsni. Pie ezera uz vecās pirts pamatiem uzcēlām jaunu pirti. Vecajā, kuru reiz makšķernieki līdz pamatiem “nokurināja”, mans tēvs piedzima.
— Atnākot jūs daudziem atņēmāt iecienītu makšķerēšanas vietu.
Mārtiņš: — Agrāk tēvs cīnījās ar makšķerniekiem. Tagad, ja atbrauc sveši, nāk, runā, sarunāt var, prom nedzenam.
— Pateicoties jums, šajā pusē var regulēt civilizācijas plūsmu.
Dace: — Jā, tas ir mūsu mežs, un nebūs tā, ka tas vienā dienā pazudīs. Apkārt izcirtumu ne mazums. Mūsu mežā dzīvo melnās dzilnas un citi reti putni, kuriem vajag vecos kokus. Ir mums savas pastaigu takas — mazais un lielais aplis. Ziemā slēpojam, pavasarī, rudenī, kad odu mazāk, patīkami visiem kopā izstaigāt takas. Lielais aplis nozīmē arī kāpšanu kalnā, un no tā var tālu redzēt, pāri visam ezeram.
— Ar lopkopību nodarboties laikam nedomājat?
Mārtiņš: — Tēvam bija zemnieka instinkts. Līdzko viņš atguva šo māju, tā uzreiz bija iekšā darbos, vajadzēja rosīties, turēt lopus.
Dace: — Mēs varētu audzēt aitas. Bet kaut ko lielu, piemēram, liellopus, nē. Man svarīgāk ir būt kopā ar bērniem, nevis visu laiku patērēt mājas darbiem. Vakarā vajag visiem sanākt kopā, pirms miega lasīt pasaku. Gribu redzēt, kā izaug mani bērni, un šo laiku nemainītu pret rūpēm par lopiem.
