Novembra pēdējā svētdienā sākas adventa laiks. Tas ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks, tas ir arī katra ceļš uz ticību. Pļaviņu katoļu draudzes prāvests Pēteris Alusiks runā par to, kā iemantot mieru teroristu satricinātajā pasaulē un kā sagaidīt svētkus ģimenē, kurā ticība nav pirmajā vietā.
— Kas ir adventa laiks?
— Advents ir gaidīšanas laiks — sagatavošanās laiks, kas mazliet atšķiras no gavēņa. Adventa laikā mēs gaidām Kristus atnākšanu, viņa piedzimšanu — priecīgu notikumu. Mēs Kristu gaidām līdzīgi, kā gatavojamies kāda cilvēka dzimšanas dienai, un labākā dāvana Kristum ir labi sagatavota dvēsele.
— Vai mums ir vajadzīgs Kristus? Vai jūs redzat, ka cilvēki Ziemassvētkus saista ar Kristu?
— Tā ir problēma. Zināt, kad Jēzus sāka sludināt evaņģēliju, viņš atkārtoja Isaja vārdus: “Es esmu atnācis sludināt nabagiem.”
Nabags ir tas, kurš saprot, ka pats saviem spēkiem neiztiks — ka vajadzīgs Dievs. Nabagam cilvēkam evaņģēlijs skan kā priecīgā vēsts. Ja cilvēks pats spēj parūpēties par sevi — nomaksāt rēķinus un iegādāties visu, kas viņam ir vajadzīgs, tad nejūt Dieva vajadzību, jo tīri dabiski ir apmierināts ar dzīvi. Bet tad, kad nonāk krīzē, kad kaut kas no šīm vērtībām zūd, sāk aizdomāties.
— Nupat sprediķī teicāt, ka Dievs nekad nekliedz. Kā sagatavot dvēseli, kā sadzirdēt Viņa balsi?
— Jā, Dievs nekad nerunā skaļi, Viņš runā klusi. Lai Viņu sadzirdētu, mums pašiem jāpaliek klusumā, jo Viņš negrib pārkliegt visu to troksni, kas mums apkārt. Viņš gaida, kad mēs izveidosim tādus apstākļus, kur varētu Viņu sadzirdēt. Advents ir laiks atrast sev klusu brīdi, kur var pārdomāt savu dzīvi, savas attiecības arī ar Dievu.
Ziemassvētki ir pārsteidzoši svētki, jo Kristus atnāca tā, ka neviens negaidīja. Hērods brīnījās, kāpēc viņš par Kristus piedzimšanu neko nezina. Dievs cilvēkus pārsteidza ar savu pazemību, Kristus piedzima starp dzīvniekiem. Ja evaņģēlijs būtu izdomāta pasaka, tad cilvēks neiztēlotu Dievu, kurš dzimst kūtī un tiek guldīts silītē. Cilvēki Dievu grib redzēt varenu, stipru, kas dzimst pilī, bagātībā. Dievs taču nevar būt vājš un nabadzīgs. Evaņģēlijs ir tik neticams, un ar to tas ir ticams. Advents ir veids, kā sagatavoties pārsteigumam — rīkoties citādāk, nekā mēdz rīkoties cilvēki pasaulē.
— Kā cilvēkam, kurš katru dienu nelūdzas, svētdienās neiet uz baznīcu, izdzīvot adventa laiku?
— Šādam cilvēkam nevaram uzspiest evaņģēliju, savus uzskatus — tas nedarbosies, bet varam liecināt par to, ko Dievs dod mums. Lūgt žēlastību, lai Dievs viņus uzrunā. Mēs nevaram mainīt citu cilvēku. Nevaram arī paši sevi mainīt. Varam pazemīgi lūgt Dievu, lai Viņš dod žēlastību. Lai Viņš kādā brīdī uzrunā cilvēku tādā veidā, kādā Viņš grib. Ja cilvēks pats sāk jautāt, tad varam atbildēt.
— Nākamais ir Žēlsirdības gads. Ko tas nozīmē, un ko mums no tā sagaidīt?
— Mūsu lielākā problēma ir tā, ka mēs iedomājamies Dievu pēc sava attēla. Mēs domājam, ka Dievs ir tāds, kādi esam mēs paši. Ja esam nežēlīgi, tad domājam, ka arī Dievs ir tāds. Mūsdienu pasaulē svarīgi sadzirdēt vēsti, ka Dievs ir labs un žēlsirdīgs. Dievs neskaita grēkus, Viņam ir cita loģika un matemātika. Svarīga cilvēka sirds, tiklīdz cilvēks atbildēs, Viņš ir ar mieru visu piedot. Mēs atkārtojam Jūdasa problēmu — viņš pats sevi notiesāja. Viņš neticēja tam, ka Dievs var arī viņam piedot. Nedrīkstam iekrist grūtsirdībā un sevis notiesāšanā, mums vienmēr ir iespēja atgriezties pie Dieva. Žēlsirdības gads ir tāpēc, lai cilvēki sadzirdētu, ka Dievs ir žēlsirdīgs.
— Dievs ir labs? Vērojot pasaules notikumus, tā nešķiet.
— Vajag stingri nošķirt, kas ir Dievs un kas ir pasaule. Tas nenozīmē, ja pasaulē ir problēmas, tad Dievs par to ir atbildīgs. Brīvs cilvēks nozīmē, ka viņam ir iespēja izvēlēties A vai B, labo vai ļauno. Dievs nebūvēja koncentrācijas nometnes, tas bija cilvēks, kurš to darīja. Dievs var ierobežot mūsu izvēles, bet negrib atņemt mūsu brīvību. Ja Viņš aizliegtu teroristam kaut ko uzspridzināt, Viņš atņemtu cilvēkam brīvību, bet brīvība ir pamatdāvana cilvēkam. Jā, tas ir milzīgs Dieva risks — uzticēties cilvēkam.
— Tad katra pienākums ir meklēt mieru?
— Mums ir pienākums dzīvot pēc savas sirdsapziņas. Mums ir pienākums domāt arī par citu cilvēku, ne tikai par sevi. Mums ir pienākums meklēt patiesību, cik vien to spējam. Cik cenšamies, tik arī Dievs dod spēku un spēju to visu uztvert. Ja cilvēks ir vienaldzīgs, tad arī Dievs nevar neko izdarīt.
— Pāvests īpaši izceļ ģimenes un to nozīmi baznīcā, bet baznīcā ģimeņu ir maz.
— Diemžēl tā ir. Baznīcā ir daudz sieviešu, bet trūkst vīriešu un viņu ticības. Islāms ir stiprs ar to, ka tā pārsvarā ir vīriešu ticība. Tur bērni redz, kā tēvs lūdzas. Ja bērns redz, ka tēvs lūdzas, viņam ir skaidrs, ka lūgties ir laba lieta. Piemēram, Jānis Pāvils II savā grāmatā rakstīja: es bērnībā redzēju manu tēvu ceļos, kopš tā brīža man nevienam nevajadzēja skaidrot, ka vajag lūgties, jo es redzēju savu tēvu.
— Ko sievietēm darīt, lai vīrieši ietu uz baznīcu?
— Nebūt par ģenerāļiem. Sievietes ģimenēs pārņem vīriešu lomu. Viņas grib pierādīt, ka ir stipras un gudras, līdz ar to vīrietis jūtas nevajadzīgs. Viņš ies dzert kopā ar draugiem, jo tur jūtas kā vīrietis.
— Hm, ja sieviete kļūs mazliet sievišķīgāka, vai vīrietis iekļausies baznīcā?
— Vīriešus vajag evaņģelizēt, un vajag ļaut viņiem dzīvot kā vīriešiem. Viņiem vajag piedzīvot vīriešu ticību, kas ir mazliet citādāka kā sieviešu ticība. Varbūt viņi nelūgsies tik daudz, varbūt viņi savu pārliecību paudīs citādāk, bet viņu liecība ir daudz stiprāka. Tas nozīmē, ka evaņģelizācijai īpaši jāskatās uz vīriešiem un viņiem jāpalīdz.
— Vīriešu ticība. Kāda tā ir?
— Ja mēs lasām evaņģēliju, mēs redzam Jēzu kā vīrieti. Jēzu, kurš ir īsts vīrietis — cīnās, saka patiesību acīs, nebaidās. Viņš māk ciest un upurēties. Viņš ir cīnītājs par savu patiesību. Tā arī ir vīriešu loma — būt cīnītājam. Vīrietis ir tas, kas savam dēlam dod pašapziņu — tu esi super! Attiecībās ar meitu tēvs ir pirmais džentlmenis, kas paturēs durvis un pateiks — lūdzu! Tēvs ļaus sajust, ka viņa ir dārga un vērtīga, tad meita arī nepārdos sevi tik viegli, jo zinās savu vērtību. Ir jāpanāk, lai baznīca ļautu vīrietim būt par vīrieti. Ja vīrietim jāiet baznīcā, tad viņš domā — man jābūt tādam kā mana sieva. Viņš dabiski to negrib, jo viņš ir vīrietis. Viņam jāparāda vieta baznīcā — viņš baznīcā var būt tāds, kāds vēlas, kāds grib būt. Atcerēsimies, ka draudze nav tikai dievkalpojums. Tā ir aktīva dzīve — varam palīdzēt bezpajumtniekiem, atvest citus uz baznīcu. Baznīcai vajag vīrieša rūpes.
— Kā ģimenei, kurai Kristus nav svarīgs, sagatavoties Ziemassvētkiem?
— Ģimenei ir jāpavada laiks ar saviem bērniem. Ko atceramies no savas bērnības? Ne jau dāvanas, ko esam saņēmuši, bet atcerēsimies laiku, ko vecāki ar mums ir pavadījuši. Mūsu milzīgā kļūda ir tā, ka vairāk domājam, kā ģimeni nodrošināt materiāli, aizmirstot par garīgo dimensiju. Dažkārt ar lētu ceļojumu var izdarīt vairāk nekā vecākiem stundām sēžot darbā, kamēr bērns aug bez vecākiem. Vecākiem ir jābūt klāt bērniem, jāpavada laiks kopā ar viņiem — jautāt, atbildēt, veltīt laiku saviem bērniem. Tas ir pirmais uzdevums.
— Mans laiks ar ģimeni ir ceļš pie Dieva?
— Jā! Ir jāsaprot — katram ir savs ceļš pie Dieva, bet ģimene savstarpēji mīlestībā sapratīs, kā Dievs var mīlēt. Ja bērns neredz savu tēvu kā mīlošu tēvu, tad viņš nesapratīs arī Dievu kā mīlošu Dievu. Ja viņš ģimenē piedzīvo cilvēcību — jutīsies vērtīgs, mīlēts, viņš sāks atvērties arī Dievam.
Tā būtu laba adventa apņemšanās — katru dienu pavadīt laiku ar saviem bērniem, savu ģimeni. Izslēgt televizoru un kopā paspēlēt kādu spēli vai kopā iziet meklēt eglīti. Būt kopā!
— Eiropas valstis ir terordraudu ēnā. Kā iegūt mieru?
— Ir jāievēro drošības pasākumi, par kuriem atgādina atbildīgās personas, bet nedrīkstam ļauties bailēm. Teroristi grib iebiedēt, lai izraisītu mūsos naidu pret citu reliģiju pārstāvjiem. Nedrīkstam ļaut ļaunumam mūs pārmainīt. Jālasa par mieru evaņģēlijā — Kristus saka: “Neuztraucieties, es esmu uzvarējis pasauli.” Tas ir drausmīgi — baidīties un ienīst musulmani tāpēc, ka pasaulē ir terorisms.
— Diemžēl tā ir noticis — cilvēki no bēgļiem baidās.
— Nu lai viņš nāk, liecini viņam, ka esi kristietis. Vasarā vienā ceļojumā satikos ar musulmani. Viņam bija ramadāns. Viņš man pastāstīja par sevi — esmu musulmanis, un man ir gavēnis, kuru ievēroju. Es savukārt pastāstīju par sevi — es esmu kristietis, man ir citādāk. Todien satikās divas kultūras, divi cilvēki, kuri varēja mierīgi parunāties un iet tālāk. Mums nav jābaidās. Mums ir evaņģēlijs. Tas ir spēcīgs, mēs to nedrīkstam aizmirst. Ja pret bēgli izturēsimies — tu esi ļaunais! — tad ar ko mēs atšķirsimies?
— Ir vēl kāda problēma — nevis mēs viņus evaņģelizēsim, bet viņi mūs.
— Ja mēs to ļausim. Ja es nedzīvoju tam, kam es ticu, tad var pārliecināt. Ja apzināsimies, kas ir evaņģēlijs, tad teorētiski mūs nav iespējams pārliecināt.
Kā aizvadīt adventu
◆ Atvēlēt laiku lūgšanai un pārdomām.
◆ Var rakstīt vēstuli Dievam.
◆ Biežāk izslēgt radio un televizoru.
◆ Būt kopā ar ģimeni svētdienas pusdienās, sarunās.
◆ Atvēlēt laiku bērniem — var iestudēt kādu lugu.
◆ Apciemot vecākus, vecvecākus.
◆ Skatīties garīga satura filmas.
◆ Veikt citus žēlsirdības darbus.
◆ Netiesāt, neaprunāt. Saprast, mīlēt, cienīt. Būt laipniem!
