Jaunjelgavietis Jānis Andersons ir vienīgais sertificētais skursteņslauķis tuvākajā apkaimē. Kā pats teic, šo arodu apguvis, lai aizpildītu brīvo laiku un galu galā kādam šis darbs jāveic! Par darāmā trūkumu viņš nesūdzas — jāstrādā gan vasaras tveicē, gan ziemā, taču pārsvarā iedzīvotāji pēc palīdzības vēršoties novēloti. “Bieži vien cilvēki kaut ko sāk darīt tikai tad, kad lielāka vai mazāka nelaime jau notikusi, daudzi mani atceras, kad krāsns dūmo vai vairs nekuras,” saka Andersona kungs.
Ir ticējums — ja, satiekot skursteņslauķi, pieskarsies viņa mundiera pogai, gaidāma laime. Lai gan Jānis Andersons uz interviju neierodas darba apģērbā, sasveicinoties es tik un tā instinktīvi pieķeros pogai un iedomājos vēlēšanos. Kas zina, varbūt tomēr piepildās! Jāņa kungs atklāj, ka cilvēki šādi rīkojas bieži vien, bet līdz šim bez pogām viņš gan neesot palicis.
Mājās gadās
pārbraukt melnam
— Kā kļuvāt par skursteņslauķi?
— Šis arods man šķita interesants jau bērnībā. Vecāku mājās skursteņslauķis bija biežs viesis. Ikreiz apbrīnoju viņa skaisto formastērpu, mirdzošās pogas. Bet šajā arodā nesāku strādāt uzreiz. Sākumā Aizkrauklē biju ugunsdzēsējs — diennakti darbā, trīs brīvas. Tolaik kāds Jaunjelgavas dūmvadu tīrītājs man brīvajās dienās piedāvāja strādāt. Piekritu. Rīgā mācījos kursos, bet vēlāk apgūto rādīju komisijai. Pēc eksāmena Amatniecības kamerā saņēmu Latvijas skursteņslaucītāju amatu brālības sertifikātu. Pēc brālības datiem, šajā pusē man vienīgajam ir gan izsniegts prakses sertifikāts, gan, pēc “Latvijas gāzes” mācību centra informācijas, ir dūmvadu (skursteņu) un ventilācijas apkopes speciālista apliecība, kas ļauj novērtēt to tehnisko kārtību, noformējot aktu.
— Interese par šo nodarbi nav liela. Jākāpelē pa jumtiem, netīrība…
— Tā varētu teikt. Tas ir diezgan netīrs un sarežģīts darbs. Dažkārt gadās mājās pārbraukt melnam. Lai šis arods netiktu aizmirsts, to vajadzētu popularizēt. Kādam šis darbs tik un tā būs jāveic. Par skursteņslaucītāju nostrādāju vairākus gadus, bet tad kādu laiku pārtraucu.
Karotei 30 gadu
— Vai apnika?
— Nē, tas nevar apnikt. Man tolaik piedāvāja darbu apsardzē. Nostrādāju tur diezgan ilgi, bet ik pa laikam turpināju tīrīt skursteņus. Jau trīs gadus esmu izdienas pensijā un tikpat ilgu laiku atkal nopietni darbojos ar skursteņu tīrīšanu. Man mājās ir paprāva dažādu instrumentu, kas nepieciešami ikdienas darbam, kolekcija, piemēram, tā sauktā sodrēju karote. Man tādas ir divas — lielā un mazā. Viena ir no pirmās darba dienas, un tai ir jau 30 gadu.
— Darbarīku pietiek. Bet kad ir viskarstākais darba laiks?
— Visvairāk darāmā ir augustā, septembrī, oktobrī, vēl arī novembrī. Bieži vien dienā jātīra pat vairāki skursteņi gan privātmājām, gan komunālajām ēkām un iestādēm. Ziemā darba ir mazāk, lielākoties palīgā sauc tie, kuri aizmāršības dēļ skursteni nav laikus iztīrījuši vai lūguši to izdarīt kādam kaimiņam, kurš, tā teikt, “nohaltūrējis”.
— Tātad nākas “izstrēbt” arī citu “ievārīto putru”?
— Jā, tā varētu teikt. Taču viss ir pašu saimnieku ziņā. Ja viņi māju apsilda, dedzinot malku, tad pietiekami ir skursteni iztīrīt reizi gadā. Bet, ja izmanto ar gāzi kurināmās vai tā sauktās taupības krāsnis, tad būtu vēlams tīrīt biežāk.
Apzinīgākie Skrīveros un Koknesē
— Attīstās tehnoloģijas, mainās arī krāsnis. Vai tas sagādā problēmas?
— Ik gadu ir kaut kas jauns, un tas tiešām rada problēmas. Kādreiz cilvēki malku gādāja laikus, tā paspēja izžūt, un viss bija kārtībā. Uz plīts gan lielai ģimenei ēdienu gatavoja, gan lopiņiem ūdeni sildīja. Taču tagad bieži vien krāsnīs liek slapju malku. Jo tā mitrāka, jo vairāk ūdens izdalās. Vilkme vairs nav tik laba, un tvaiki kļūst smagāki. Līdz ar to sārmi “saēd” šuves. Gadās, ka pat iebrūk ķieģeļi. Vairāk darāmā parasti ir Skrīveros un Koknesē, arī Jaunjelgavā, jo šajās vietās cilvēki vairāk domā par māju drošību.
— Vai gadu gaitā mainījušies cilvēku paradumi skursteņu tīrīšanā?
— Viss ir apmēram tāpat kā iepriekš. Ir cilvēki, kuri regulāri rūpējas par skursteņa tīrīšanu, bet netrūkst arī aizmāršu, kuri nereti attopas tad, kad nav tālu līdz nelaimei vai, nedod dievs, pēc tās.
Atgriežas pie
pārbaudītām vērtībām
— Cik bieži skursteni tīrāt savās mājās?
— Māju apsildu, dedzinot sausu malku, tāpēc pilnīgi pietiek, ja skursteni iztīru reizi gadā. Tā ir laikietilpīga nodarbe, piemēram, plīts un siltummūris jātīra apmēram divas stundas. Veiklāk darbs sokas, ja ierīkotas tīrāmās lūciņas. Taču gadās, ka tās aizmūrē, tad diezgan daudz laika aizņem tās dabūt vaļā. Daudzas lietas atkarīgas arī no piesārņojuma. Reizēm jāizvelk sakrituši ķieģeļi. Esmu novērojis, ka pēdējā laikā ļaudis atsakās no “Jotul” krāsniņām, kas veicina ātru skursteņu piesārņošanu. Cilvēki atgriežas pie pārbaudītām vērtībām — parastajām krāsnīm.
— Kāda malka krāsns kurināšanai ir vislabākā?
— Ieteiktu izvēlēties apsi, alksni, kļavu, principā der visi lapkoki, bet ozolkoka malka vairāk piemērota centrālapkurei.
Uz jumta pa virvi
— Kā tiekat uz jumta? Vai vienmēr visur ir padomāts par kāpnēm?
— Gadās visādi, jo ne visās mājās ir kāpnes. Ja klients iepriekš piesaka, ņemu līdzi savas, bet bieži vien līdz jumtam nākas tikt, izmantojot dažādus paņēmienus. Piemēram, gadās jumta korei pārmest virvi ar galā iesietu akmeni. To apsien ap tuvāko koku vai stabu. Taču, ja virvi nav, kur nostiprināt, tā jātur mājas saimniecei. Šādos brīžos mana dzīvība ir viņas rokās.
— Jums jāstrādā dažādā augstumā. Bail nemaz nav?
— Sākumā bija mazliet jocīgi, bet gadu gaitā aprasts, un jumtu augstumam vairs nav nozīmes. Varu strādāt kaut uz vienas kājas.
Paglābj nagla
— Vai strādājot gadījušies arī kuriozi?
— Nezinu, vai tos var saukt par kurioziem, bet trīs reizes gandrīz nokritu no jumta. Par laimi, viss beidzās labi. Vienreiz skursteni tīrīju pēc lietus. Šīferis vēl bija mitrs, jutu, ka pēkšņi zaudēju līdzsvaru. Sāku šļūkt lejā, līdz ķēros pie “pēdējā salmiņa” — nejaušas naglas. Aizsniedzos līdz skurstenim un uzrāpos augšā. Reiz tajā bija iekritis vanags, putnu dabūju ārā, un viss bija kārtībā.
— Ko jūs ieteiktu māju drošībai?
— Māju būvējot, vajadzētu ievērot visus ugunsdrošības noteikumus. Regulāri vajadzētu pārbaudīt arī skursteņus. Kā saka, ja pats sevi nesargāsi, neviens cits tavā vietā to nedarīs!
Ķeroties pie pogas, kaut ko vēlas
— Vai valkājat īpašo skursteņslauķa formastērpu?
— Šad tad uzģērbju, bet visai reti. Skursteņslaucītāja mundieris ir neērts, bet darbs liek būt kustībā. Forma ir melnā krāsā, un vasaras tveicē tajā ir ļoti karsti.
— Satiekot skursteņslauķi, vajag pieskarties viņa frenča pogai. Tas nesot laimi. Vai tā ir?
— Kad uz darbu dodos formā, cilvēki tiešām nekautrējoties nāk klāt. Īpaši aktīvas ir jaunas meitenes, kuras pieķeras pie pogas un ilgi nelaiž vaļā, iedomājoties vēlēšanos. Par laimi, neviena poga līdz šim nav norauta, bet no kolēģiem dzirdēti visādi nostāsti. Vai ticu, ka tas nes laimi? Nu, protams, citādi nemaz nevar būt!
— Esmu dzirdējusi, ka skursteņslaucītāja sertifikāts ik pa laikam jāatjauno.
— Jā, tas jādara ik pēc diviem gadiem. Tehnoloģijas, tāpat kā mobilie telefoni, ātri mainās, tāpēc jāmācās, bet pēc tam jākārto eksāmens. Nesen to ventilācijas un dūmvadu kanālu pārbaudēs kārtoju arī es un nu divus gadus varu mierīgi darboties.
Nica un Montekarlo
— Ar ko vēl nodarbojaties?
— Mūrēju krāsnis, plītis, arī kamīnus. Šo prasmi apguvu pie kāda vecmeistara. Liels palīgs man ir dēls, kurš ir sertificēts krāšņu podnieks.
— Vai atlicināt laiku arī vaļaspriekiem?
— Tādu īstu vaļasprieku man nav. Esmu no tiem retajiem vīriem, kuri neaizraujas ar makšķerēšanu, to uzskatu par laika tērēšanu. Tā vietā vairākus gadus karatē klubā “Kadzan” Igora Fetkuļina vadībā trenējos austrumcīņās, un nu jau 12 gadu man ir melnā josta. Treniņi palīdz saglabāt labu fizisko formu, uzlabo garastāvokli un aizgaiņā stresu, kā tagad moderni teikt! Sports man palīdz noturēt līdzsvaru, staigājot pa jumta korēm un “lēkājot” pa skursteņu “galvām”! Prasmes noderēja, arī darbojoties apsardzē. Ziemā labprāt slēpoju, patīk arī ceļot.
— Kurp parasti dodaties?
— Ceļoju gan pa Latviju, gan dodos uz citām zemēm. Esmu bijis Nicas pludmalē, Montekarlo, apskatīju Hitlera mītni. Taču visvairāk man patika Vācijas Alpi — pacēlājā uzbraucot 3300 metru virs jūras līmeņa Cugšpicē, vasaras vidū bija patīkami draiskoties ar sniegu!
