Es jūtos kā varone. Esmu vakcinējusies. Atzīšos, biju pakļāvusies mirkļa vājumam un neklausījos, ko saka nopietni eksperti, bet gan klausījos vietējo frizierieni un Rozāliju. Viņas vienā gabalā vaimanāja: oi, oi, cik daudzi mirst no vakcīnām, bet, ja nenomirst, tad mokās ar blaknēm. Piezvanīju visiem draugiem, no kuriem vairums potējušies, — visi dzīvi, dažiem gan nākamajā dienā pēc otrās potes bija temperatūra. Kad vēl uzzināju, ka uz atsevišķiem koncertiem laiž tikai vakcinētos un tos, kuri veikuši testus, domāju — jāriskē. Dumjai tautai dumji noteikumi, tā Indriķis, kurš jau vakcinējās gada sākumā, komentēja pastāvošos noteikumus. Ja tā padomā, arī ne visās lidmašīnās lidojošie atgriežas dzīvi. Ar nelielu sirds drebēšanu devos uz pirmo poti. Neko nejutu, ne tajā pašā, ne nākamajā dienā. Ar nepacietību gaidīju blaknes pēc otrās potes. Priekšnieci brīdināju, ka nākamajā dienā nebūšu darbā, jo man būs slikti. Jau iepriekš sagatavojos — uz naktsskapīša saliku ēdamo, pretsāpju tabletes un gaidīju, kas notiks. Naktī cēlos un vairākkārt mērīju temperatūru, bet tās nebija. Otrajā dienā piecēlos jau septiņos rītā un turpināju gaidīt drudzi un galvassāpes. Pēkšņi likās, ka laikam sākas, jo dzirdēju tādu kā džinkstoņu, izrādījās, tas bija ods. Ziniet, man pilnīgi nebija nekādu blakusparādību, bet priekšniecībai jau to neteicu. Tagad domāju, varbūt māsiņa kļūdījās un injicēja man ūdeni.
