Valijas kundze no Pļaviņām vēlas parunāties par jauno latviešu seriālu “Likteņa līdumnieki”.
Valijas kundze no Pļaviņām vēlas parunāties par jauno latviešu seriālu “Likteņa līdumnieki”.
— Lai gan neesmu latviešu seriālu cienītāja, ar lielu interesi skatos “Likteņa līdumniekus”, jo ļoti patika romāns “Enijas bize”, pēc kura veidota filma. Esmu savas bērnības patriote, tāpēc sevišķi asi izjūtu katru neprecizitāti filmā. Tā taču rāda mūsu tautas vēsturi. Diemžēl filmas veidotāji dažās vietās pieļauj aplamības.
Piemēram, labības novākšanas laikā pļaujmašīnā iejūgts viens zirgs. Brīnums gan, ka tik bagātā saimniecībā kā “Nārbuļi” zirgs ir tikai viens, parasti jūdza divus. Protams, var jau jūgt vienu zirgu, ja viņš var pavilkt pļaujmašīnu, tikai jābūt piemērotam aizjūgam. Bet ko es redzēju filmā? Pļaujmašīnā, kura gan neatgādināja labības pļaujmašīnu (tai nepieciešami spārnveida grābekļi labības savākšanai kūļos uz platformas, ilksīs iejūgts viens zirgs ar loku pār skaustu. Nu izskatījās pēc putnubiedēkļa tīruma malā! Tas ir apmēram tāpat, ja arot ilksīs būtu iejūgts zirgs ilksīs ar loku pār skaustu (kā parasti jūdz ratos).
Rodas arī jautājums, kā pēc tam nopļauto labību savākt vālā? Izbārstītu taču visus graudus, bet filmā redzams tik skaists labības lauks!
Labi atceros, kā es, maza meitene, skrēju pakaļ labības pļaujmašīnai, apbrīnodama, kā tā saudzīgi ar “spārniem” savāc labības kūlīšus un izmet no platformas. Kad mūsu paaudze aizies, nebūs taču neviena, kurš pastāsta patiesību, kā senatnē kopa laukus. Būs atmiņas tikai par “kokvilnas” laukiem, kurus kopt nevajag.
Var jau būt, ka manas iebildes daudziem šķitīs smieklīgas, jo kino jau atļauts viss. Bet man ir dārgas manas bērnības atmiņas.
