“Esmu atvērta cilvēkiem. Ticu, ka būšu vajadzīga citiem, ja apliecināšu, ka man vajadzīgi viņi,” saka neretiete Ina Riekstiņa. Viņai veiksmīgi izdevies apvienot Neretas novada sociālās aprūpes centra vadītājas, ģimenes ārsta palīdzes, masāžas kabineta īpašnieces, sievas un mātes pienākumus, turklāt jau 25 gadus viņa atrod laiku arī dziedāšanai kultūras nama vokālajā ansamblī.
Kopā ar ģimeni iekopusi vienu no skaistākajiem košumdārziem Neretas centrā. Uz sarunu viņu aicināju, lai uzzinātu, kā mūsdienu steidzīgajā dzīves ritmā pagūt visu izdarīt, spēt domāt pozitīvi, rast dzīvesprieku un labi izskatīties arī laukos. Esam labi pazīstamas, tāpēc “nejūsojam”.
Noder pieredze
medicīnā
— Pastāsti, kā izdodas apvienot vairākus darbus, atlicinot laiku arī mājas solim un ģimenei?
— Kad man piedāvāja kļūt par sociālās aprūpes centra vadītāju, mājās sarīkoju ģimenes sapulci. Sacīju — ja mana ģimene to atbalsta par visiem simts procentiem, tad es pieņemu šo piedāvājumu, ja nē, tad nē. Jo darbs ir arī vēlos vakaros, agros rītos un brīvdienās. Protams, liela nozīme ir tam, ka man jau ir pieauguši un patstāvīgi bērni, bet vīrs Jānis savā darbā ir prom pat vairākas nedēļas. Tomēr, ja ģimene spurotos pretī un iebilstu, es nebūtu tam piekritusi.
— Paralēli vēl joprojām strādā arī savā masāžas kabinetā?
— Jā, arī tur viss notiek! Protams, pamatdarbs aizņem lielāko daļu laika, un savā skaistumkopšanas kabinetā esmu tikai vakaros, bet ar klientiem iepriekš vienojamies par tikšanās laiku, un tas nesagādā grūtības. Mājās visbiežāk esmu tikai deviņos vakarā, kad laiku varētu veltīt sev, bet tad man visbiežāk jau nāk miegs.
— Kā pārējie pienākumi ietekmē darbu ģimenes ārsta praksē?
— Strādājot kopā ar ģimenes ārstu Uldi Grietiņu, man jāsaka tā — viņš ir ļoti saprotošs un atsaucīgs, jo pats daudzus gadus ir bijis slimnīcas galvenais ārsts, bet šobrīd savas zināšanas un pieredzi nodod man. Viņš ir viens no tiem cilvēkiem, ar kuru varu runāt par darbu pansionātā, Uldis man ļoti palīdz ar padomiem. Ir bijis, kad viņš man jūt līdzi, jo viegli šajā darbā nav.
Mūsu vietā neviens to nedarīs
— Zinu, ka daudzus gadus dziedi sieviešu vokālajā ansamblī. Vai atceries, kā sāki?
— Dziedu kopš bērnības. Neretā manā bērnībā un jaunībā darbojās pūtēju orķestris, kas spēlēja visos svētkos, to vadīja skolotājs Arvīds Velme. Savu pirmo koncertu kultūras namā atceros ļoti labi, lai gan man toreiz bija tikai septiņi gadi. Dziedāt mācījos pie savas kaimiņienes Valentīnas Zālītes un dziesmu “Ņe prišla zima” vēl tagad varu nodziedāt. Pirms koncerta kultūras namam bija nopirkts jauns mikrofons, kuru nevarēju aizsniegt, bet vecmammas pašūtajā oranžajā kleitā ar žabo un kuplām piedurknēm dziesmu “novīlēju” lepni un ar paceltu galvu.
— Un kā ar vokālo ansambli?
— Dziedu kādus 25 gadus noteikti — dažādos sastāvos, ar dažādiem skolotājiem un ansambļa nosaukumiem. Jau desmit gadu mūsu ansambli sauc “Laudate”, esam piederīgas katoļu baznīcai, regulāri tur dziedam. Dažādās ansambļu skatēs esam ieguvušas arī godalgotas vietas, bet pēdējos gados viss kaut kā ir apsīcis. Trūkst kārtīga vadītāja, “bīdītāja” un organizatora. Mēs dziedam visur, kur vien aicina, — koncertos, svētkos, kāzās, bērēs, tas viss ir par paldies. Ansamblis darbojas tikai tāpēc, ka esam tādas trakas un žēl visu pamest pēc tik daudziem gadiem. Gribētos arī lielāku pašvaldības atbalstu, lai varētu domāt kaut vai par jauniem skatuves tērpiem un iespēju padziedāt kaut kur ārpus Neretas.
— Pašdarbības kolektīvi laukos ir vienīgie, kur aizmirst par darbu un satikt domubiedrus.
— Jā, tā ir, un esmu domājusi, ka varētu arī dejot, varbūt kādreiz vēl dejošu. Cilvēkos ir zudusi degsme kaut ko darīt, visi ierāvušies savās čaulās un labāk nedara neko, nekur nepiedalās. Bet, ja mēs paši neko nedarīsim, mūsu vietā neviens cits to nedarīs. Aizbildinājumus un atrunas, lai neko nedarītu, vienmēr var atrast, bet tam ir jātiek pāri.
Jādomā, ko mainīt
— Vai nav tā, ka cilvēkus nomāc bezcerība, bezdarbs un daudzi par kultūras dzīvi pat nedomā?
— Tāda tendence ir ne tikai Neretā, taču mazā pagastā to var izjust īpaši. It kā ir daudz bezdarbnieku, bet tajā pašā laikā nav, kas strādā, ja vajag atrast labu darbinieku. Neretā sabiedrība noveco, bet jaunie te vairs neatgriežas. Nemitīgi iesaistāmies dažādos Eiropas Savienības atbalstītos projektos, īstenojam tik daudz nevajadzīgu lietu, bet nerisinām svarīgāko problēmu — kā cilvēkus noturēt laukos. Vienīgais, kā to izdarīt, — attīstīt ražošanu, kas radītu darba vietas, jo visi nevar būt zemnieki vai uzņēmēji. Kamēr nedomāsim šajā virzienā, normālas ģimenes ar bērniem pārcelsies uz dzīvi pilsētās, bet kādu dienu jau var būt par vēlu.
— Ko Neretā, tavuprāt, varētu ražot, kā radīt jaunas darba vietas?
— Pirms kāda laika Neretā darbu sāka šūšanas firma, kas drīz pēc tam izputēja, tomēr ir iekārtotas telpas un šujmašīnas. Ja atrastos kāds uzņēmīgs cilvēks, varētu nodrošināt darbu ap divdesmit cilvēkiem. Šo sarunu sāku arī pašvaldībā, tomēr laikam jau vienmēr vieglāk ir meklēt ieganstus, lai neko nedarītu.
— Kā ar šūšanu varētu nopelnīt? Produkcija tomēr kaut kur jārealizē.
— Arī par to esmu domājusi. Mums uz sociālās aprūpes centru vismaz reizi divos mēnešos atved pārdot halātus no Lietuvas. Visi pērk kā traki! Bet kāpēc mēs paši nevaram tos šūt? Ir vieta, ir aprīkojums, būtu arī cilvēki, turklāt daļu saražotā tepat varētu arī pārdot. Varētu šūt arī gultasveļu — tāpat to pērkam pansionātam, skolai ir dienesta viesnīca, arī iedzīvotāji to varētu iegādāties, varbūt pat lētāk.
Var vīlēt nagus
— Teici, ka viens no vaļaspriekiem ir medības. Kā tas sākās?
— Vīrs Jānis ir kaislīgs mednieks un tajā laikā, kad viņš ir mājās, cenšamies pēc iespējas vairāk būt kopā, tāpēc arī sāku iet medībās. Varbūt tas iedzimts no tēva, jo arī viņš ir liels mednieks. Pati gan zvērus nešauju, man žēl, bet patīk gaisotne — varu izstaigāties, izvēdināt galvu un atpūsties no nedēļas darbiem. Reiz karstā vasaras vakarā ar vīru sēžam tornī un gaidām, man paliek garlaicīgi, izvelku no kabatas nagu vīlīti un sāku vīlēt nagus. Skats smieklīgs — liekas, ka tornis kratās tajā klusumā, un vīrs dusmīgs, jo no tāda trokšņa jau neviens zvērs neizlīdīšot. Tomēr pēc kāda laika no krūmiem izlīda tāda kā “truba”, pēc tam galva, un tad ieraudzīju pašu mežacūku, kurai pa pēdām nāca divpadsmit svītrainu siventiņu.
— Ko vēl dari kopā ar ģimeni?
— Mums patīk viss, kas saistīts ar ūdeni, patīk braukt laivā. Daudz laika un darba esam ieguldījuši pagalma un dārza ierīkošanā un kopšanā. Arī tagad tas aizņem visus brīvos brīžus — jāpļauj zāle, jāravē dobes un dārzs. Dzīve piespiež darīt arī vīriešu darbus, pat ja negribas. Ja reiz esam iekopuši un uzlikuši latiņu diezgan augstu, tad vairs nedrīkst palaisties. Man daudzi cilvēki ir jautājuši, kāpēc mēs neierīkojam žogu ap savu īpašumu? Bet es nebaidos no cilvēkiem! Ir bijuši brīži, kad rokas nolaižas, nav spēka, un mēs apsvērām iespēju savu īpašumu pārdot. Mums ir pazīstams arhitekts, un es viņam reiz jautāju, cik varētu prasīt par mūsu māju un iekopto pagalmu? Viņš desmit minūtэуs izstaigāja visu un teica — zini, tāda nauda vēl nav izdomāta. Ne jau naudā visas vērtības ir mērāmas — toreiz sapratu. Pagalmā katram kokam un krūmam ir sava vēsture — vienā dārza galā aug krūmi un koki, kas dāvināti dzimšanas un vārdadienās visai ģimenei, ir gastronomiskā teritorija, ir arī draugu ģimeņu iestādītie kociņi. Tās ir mūsu kopīgās atmiņas par pavadīto laiku, par mūsu draudzību.
Vajadzīga arī
vientulības deva
— Vai bērni domā turpināt saimniekot ģimenes īpašumā?
— Lai gan mums visiem liekas, ka esam jauni, spēka pilni un tā būs vienmēr, tomēr arvien vairāk domāju par to, kas notiks pēc tam, kad pati vairs nevarēšu nopļaut zāli un ienest malku. Esam par to runājuši ar bērniem — dēls nav teicis, ka nāks atpakaļ, tomēr brīvajos brīžos labprāt atbrauc un palīdz. Ar meitu mums nesen bija saruna, kas varētu notikt kādreiz, un mani tik ļoti iepriecināja viņas teiktais — lai tikai neizdomājam visu pārdot! Tas, protams, nenozīmē, ka viņai te jādzīvo, es nevaru bērniem piespiest te palikt, tomēr tas ir mierinājums. Priecājos, ka Agate ir ļoti patstāvīga, viņai tāds raksturs. Arī tagad pati nolasa ogas, pati konservē un izdara darbus, ko varbūt vajadzētu darīt man. Mums ir arī meiteņu sarunas, un tas man liekas foršākais, kas var būt mātes un meitas attiecībās.
— Kā pati atpūties no darbiem un sakārto domas?
— Man nekad nav paticis būt vienai, īpaši mājās, vienmēr vajag, lai ir kāds cilvēks blakus. Nesen apjautu — man vajag pabūt vienai. Meita aizbrauca, un es pēkšņi attapos, ka mājās esmu pilnīgi viena, pirmajā brīdī nezināju, ko darīt — kārtot māju, pļaut zāli vai vēl kaut ko. Bet pēc tam jutos bezgala labi, kā nekad agrāk, laikam jau tāds laiks pienācis. Ar vīru var daudz pārrunāt, viņš ir mans lielākais balsts, tomēr ir lietas, ko nevaru atklāt ne vīram, ne draudzenēm. Nevis tāpēc, ka negribas, bet nevaru to pateikt, jo nesapratīs. Tomēr agrāk vai vēlāk visas lietas ir jāizrunā.
— Vienmēr esot sabiedrībā, tomēr nevar izvairīties no uzmanības, no sarunām, laukos — no tenkām. Kā esi iemācījusies tikt tam pāri, neielaist sevī un nepārdzīvot?
— Laukos viens par otru zina vairāk nekā katrs pats par sevi. Sev esmu pateikusi — ja par mani runā, tad esmu vēl dzīva! Ar draugiem ejam pirtī, viņi man palīdz pansionātā grīdu ielikt vai zemi uzrakt, ja vajag Es vienmēr saku — cik tad ilgi būsim jauni? Tiksimies visi pansionātā un pa logu skatīsimies pāri ceļam uz manu dārzu, kā mūsu iestādītie koki aug!
