Ludvigs Tribockis, kura uzņēmums pērn pārliecinoši ieguvis līdera pozīcijas Latvijas gaļas pārstrādātāju vidū un sausā skaitļu valodā tiek daudzināts valsts preses slejās, pēkšņi atzīstas, ka viņš kā personība tiekot intervēts pirmo reizi.
Ludvigs Tribockis, kura uzņēmums pērn pārliecinoši ieguvis līdera pozīcijas Latvijas gaļas pārstrādātāju vidū un sausā skaitļu valodā tiek daudzināts valsts preses slejās, pēkšņi atzīstas, ka viņš kā personība tiekot intervēts pirmo reizi.
Kļūst par pārtikas tehnologu
“Mēs bijām septiņi bērni ģimenē. Mammai tolaik galvenās rūpes bija, kā mūs visus apģērbt un pabarot. Galvenokārt jau viņa visu atbildību uzņēmās par mums, tēvs šajā procesā piedalījās mazāk,” stāsta Ludvigs.
Pēc 8. klases viņš iestājas Vecbebru tehnikumā, lai mācītos par pārtikas tehnologu. Kāpēc tāda izvēle — apgūt profesiju, kas no pirmā acu uzmetiena vīrietim šķiet nepiemērota? Ludvigs smaida un attrauc, ka šo izvēli izdarījusi mamma. Galu galā tie bija laiki, kad kārtīgu produktu veikalos iegādāties bija gana sarežģīti. Varbūt tolaik šī izvēle deva cerības dzīvot labāk?
Ludvigs: “Man ātri vien iepatikās tur mācīties. Atceros, ka pēc otrā kursa biju aizbraucis pie vecmāmiņas un pats sagatavoju šašliku. Toreiz mani pirmo reizi kāds nosauca par profesionāli, speciālistu.” Un tas deva stimulu, vēlmi pierādīt sevi. “Tikai pēc armijas, kad, atkal caur mammas paziņām, man ieteica strādāt “Latvijas dzelzceļā” par pavāru, es apzinājos, ka man šis darbs patīk.
Šefpavārs restorānvagonos
Ludvigs ātri vien uzdienē un kļūst par šefpavāru. Protams, tas ir likumsakarīgi, jo, ja Ludvigs kam ķeras klāt, tad ar milzīgu atdevi.
“Mani ātri vien ievēroja, pareizāk sakot, manu attieksmi pret darbu,” tā Ludvigs.
Taču drīz vien šī vienveidīgā dzīve Ludvigam kļūst par vienmuļu. Vēlme dzīvot labāk liek izdomāt arvien jaunas lietas.
Ludvigs: “Toreiz pastāvošā sistēma, pareizāk, tās ačgārnība, mani pat virzīja izmantot tās iespējas. Vilcienos daudz braukāja partijas funkcionāri. Šie cilvēki no noliktavām varēja pasūtīt tādas delikateses, kuras parastam mirstīgajam sapņos nerādījās.”
Ludvigam ātri vien nāca atklāsme, ka šīs privilēģijas veiksmīgi var izmantot savā labā.
“Jā, mēs viņus izmantojām — ja funkcionārs no noliktavas pasūtīja 2 kg desas, tad mēs to uztaisījām par vismaz 20 kg pasūtījuma. Bija iestrādāta vesela sistēma, kā daudzajās stacijās, kur mūsu vilciens apstājās, notika nelegālā tirdzniecība.
Grib dzīvot labāk
Ar laiku tas kļuva pat par manu pamatpeļņas avotu, un vienubrīd man pat draudēja sods, ka vairākus mēnešus nebiju devies izņemt savu 80 rubļu lielo algu, kura man tolaik šķita tik nenozīmīga.
Es gribēju dzīvot labāk. Gribēju savu mašīnu, atceros — 1991. gadā to arī nopirku, piekto žigulīti, kuru drīz vien nozaga… Labi apģērbties. Jā, nauda nāca un gāja. Tas bija līdzeklis, lai dzīvotu pārticīgāk. Kad Latvijā veidojās pirmie kooperatīvi, vedām no Maskavas kafiju. Cenas te tai bija astronomiskas.
Domas par uzkrājumu? Tādas domas pat tagad nav. Un brīvas naudas arī ne. Tā laika darbošanās deva man pašapziņu, neatkarības sajūtu — ka es varu izdarīt, varu nopirkt. Tāpat kā tagad, kad esmu uzņēmējs — tā ir apziņa, ka es varu.”
Top “Triāls”
“1993. gadā, kad es vēl braucu ar vilcieniem, satikos ar z. s. ” Papardes” īpašnieku. Radās doma nodarboties ar lauksaimniecību, produktu pārstrādi, taču nebija nekādas saprašanas, kā to darīt. Tolaik kopā ar mums šo ideju uzņēmās realizēt arī viens paziņa —juvelieris. Nolēmām dibināt uzņēmumu un nosaucām to par “Triālu”, kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē “trīscīņa” (mēs bijām trīs), izmēģinājums,” stāsta Ludvigs.
Tā radās pirmais uzņēmuma “Triāls” veikals, kas bija Ogrē, mājā, kur tagad ir “Hansabankas” Ogres filiāle.
“Mēs uzdrīkstējāmies pārdot pat Tukuma desas, kas tolaik bija ļoti dārgas, taču cilvēki tās pirka. Kopā ar saviem partneriem nostrādāju, kā tagad saku, paldies Dievam, tikai trīs mēnešus. Biju sagādnieks, piegādājot šim veikalam preci. Paralēli no SIA” Ogres būvplastmasa” tika izīrētas telpas maza kulinārijas ceha darbībai. Jāstrādā bija pamatīgi.”
Pelna ar pastēti
Un tad pilnīgi nejaušs gadījums bija kā starta raķete veiksmīga uzņēmuma tapšanai. Tolaik veikala jau vairs nebija un Ludvigs Tribockis, saglabājot uzņēmuma nosaukumu, darbojās biznesā jau viens pats — strādāja kā sagādnieks un piegādāja veikaliem preci. Līdz reiz atvestās Tukuma desas sagādātas gan bija, bet veikalos nebija realizētas. Pēkšņi radās ideja tās pārstrādāt pastētē.
“Vēl tagad atceros, ka šo pastēti pārdevām pusstundas laikā. Atklājām, ka ar pastētēm varētu ļoti labi pelnīt. Tad sapratām, ka tām jābūt labākām, kvalitatīvākām nekā citur ražotajām,” atceras Ludvigs Tribockis.
Sākumā uzņēmumā “Triāls” strādāja trīs cilvēki. Tajā laikā Ludvigam Tribockim bija vēl papildus bizness — viņš nomāja ēdnīcas telpas Rīgā, taču 1993. gada vasarā pārtrauca saistību ar Rīgas uzņēmumu un pilnībā sāka darbību uzņēmumā “Triāls”. Līdz ar viņu uz Ogri pārnāca strādāt arī grāmatvede. Būtībā 1994. gada 1. septembri var dēvēt par starta punktu uzņēmumam, kura apgrozījums 2002. gadā sasniedzis 14 miljonu latu.
1995. gadā Ludvigs Tribockis saprata, ka perspektīva ir gaļas pārstrādē: “Sākām augt, un katrs nākamais gads kļuva jo veiksmīgāks.”
Ludvigs atceras, ka, uzņēmumam pirmo reizi sasniedzot 600 tūkstošu latu apgrozījumu, viņš devies uz Ogres komercbanku pēc kredīta. Un — saņēmis atteikumu. Kā pats atzīst, viena cilvēka neprofesionalitātes dēļ banka tobrīd zaudējusi lielu klientu. “Bet, paldies Dievam, Ogrei ir veicies ar “Unibankas” vadītāju Ilgonu Zumentu. Pirmo kredītu — 25 tūkstošus latu saņēmām no “Unibankas” un, iekļaujoties grafikā, bijām to atdevuši. Nākamajā gadā “Unibanka” mums uzticēja jau krietni ievērojamāku summu — 300 tūkstošu latu. Un tad mēs parādījām, ka esam uzņēmums, ar kuru jārēķinās,” ne bez lepnuma stāsta uzņēmējs.
Ludvigs un ģimene
Ludvigs ir bagāts. Nē, nē — šoreiz ne par to bagātību, kas tiek skaitīta, rēķināta, krāta un mērāma naudas izteiksmē. Tā ir bagātība, kas lielā mērā ļauj justies tik droši un pārliecināti arī biznesā. Tā ir Ludviga Tribocka ģimene — četri bērni: Liene (12 gadu), Toms (11 gadu), Līga (6 gadi), Jānis (3 gadi) un, protams, viņa sieva Anda.
Ludvigs nopūšas: “Diemžēl esmu par maz kopā ar ģimeni. Mana sieva ir izpildījusi visus savus pienākumus dzīvē — audzinājusi bērnus, ļāvusi man augt kā vīrietim. Par sevi to nevaru teikt — solīju, kad man paliks 40, mums būs sava māja. Jā, apbūves gabals gan Ogrē ir, taču līdz mājai vēl neesmu ticis — neiznāk laika. Vēl joprojām visi dzīvojam divistabu dzīvoklītī.
Man ir gudra sieva. Viņa ļauj man strādāt. Esmu tik daudz redzējis, ka šāda iespēja liegta — tiek uzstādīti ultimāti, izvirzīti dažnedažādi nosacījumi… Un vīrietim zūd pašcieņa. Varu teikt, ka mana sieva lepojas ar to, ko esmu sasniedzis — viņa šo procesu ir vērojusi jau no paša “Triāla” sākuma.”
Ir jāiet uz priekšu
Lai ko mēs runātu, Ludvigs allaž atgriežas pie sava uzņēmuma. Pat tad, kad jautāju, kā viņš atpūšas, Ludvigs attrauc: “Viss ir darbs. Visu laiku ir sasprindzinājums —tagad, piemēram, gandrīz vienlaicīgi atvērsim sešus veikalus.
Nākotnē esmu nolēmis izveidot vienu no lielākajiem tirdzniecības tīkliem Latvijā. Šis mērķis ir pārgalvīgs, taču man ir sportiska interese to sasniegt.
Man bieži jautā — kā tu vari ar visu tikt galā? Un es saku — es uzticos cilvēkiem. Jā, es jau pašā sava biznesa sākumā saskāros ar negodīgumu. Ko no tā mācījos? Neuzticēšanos? Nē, cilvēkiem ir jāuzticas. Uzņēmējdarbībā tas ir pamatprincips — būt godīgam. Man joprojām nav savas mājas, taču kredītsaistības ir izpildītas.
Es zinu, ka manā uzņēmumā ir darbinieki, kuri strādā ar tādu attieksmi, it kā “Triāls ” piederētu viņiem. Un vēl — es savā uzņēmumā balstos uz diviem saviem galvenajiem palīgiem — Valmieras gaļas kombināta direktoru Māri Ceru un Jonasu Barakovsku.
“Un tomēr — kur tad ir tas lielais veiksmes noslēpums?” jautāju Ludvigam. “Tas ir darbs.” “Bet tik daudzi strādā, un veiksme, šī lielā, pamatīgā, it kā aizslīd viņiem garām,” es iebilstu.
“Dažādi var strādāt — viens strādā, lai nepārstrādātos, skaita stundas… Tie, kuri pa īstam strādā, tie sasniedz. Jūs izejiet septiņos no rīta uz ielas jebkurā Latvijas pilsētā! Visapkārt būs tumši logi — visi guļ. Ja valsts grib ekonomiski uzplaukt, tas nav normāli. Manā skatījumā pulksten 5 visiem jābūt augšā.”
(“Ogres Ziņas”)
***
Viens no bijušajiem audzēkņiem, ar kuriem lepojas Vecbebru tehnikums (tagad profesionālā vidusskola), ir gaļas pārstrādes uzņēmuma “Triāls” vadītājs un īpašnieks Ludvigs Tribockis. Viņš ir viens no šīs mācību iestādes labdariem, uz “Triāla” sastāvā esošo Valmieras gaļas kombinātu mācību ekskursijās brauc tehnikuma audzēkņi.
Ludviga Tribocka firma pērn sasniegusi 14 miljonu latu apgrozījumu un tirgū izkonkurējusi “Rīgas miesnieku”. Pircēji arī Aizkraukles rajonā veikalos arvien biežāk meklē tieši “Triāla” ražojumus — pastēti, galertu, desas, kūpinājumus, jo zina, ka tie vienmēr ir garšīgi un svaigi. Garantija ir ražotāja vārds.
