Lauku darbus iesāku 25. aprīlī. Pagājušajā nedēļā citiem bija tikai divas darbdienas, bet lauku ļaudīm, pateicoties labajiem laika apstākļiem, turpinājās spraigs darbs bez brīvdienām. Citi jau visas platības apsējuši, manējās vēl tikai pusē. Tehnikas jauda ir tāda, ka vajag 20 dienu, lai visu paspētu. Tāpēc sēja ievilksies līdz 5. jūnijam, un pēdējos
40 hektāros sēšu griķus.
Arī citus graudaugus sēšu vēl virs optimālā termiņa. Rapsis iesēts, un tagad kārta miežiem. Labi paaugušies 40 hektāros iesētie ziemāji. Tie pret nezālēm nomigloti, papildmēslojums iedots, un šajā nedēļā sākšu vasaras rapša miglošanu. Šonedēļ sola tam labvēlīgu laiku. Labi, ka tehnika nopietni nelūzt, lielas kļūmes negadās. Nedaudz jau sevi žēlojam, strādājam nevis 16, bet gan 12 stundu dienā. Normāli — astoņos esam mājās un ap septiņiem rītā sākam. Ilgstoši trakot nevar, nogurst gan morāli, gan fiziski. Pavasaris labs, zeme neiekalst kā citus gadus, mitrums turas, un ir vēl dažas vietas, kur tehnika grimst.
Nedēļas dienās darbi ritēja ierasto gaitu. Sestdien pabeidzu sēt rapsi. Svētdiena piespiedu kārtā izvērtās brīvdienā, jo tēvam svinējām 75 gadu jubileju, un arī traktoristam Kristapam šajā dienā bija dzimšanas diena. Mierinājumam — prognoze, ka pēcpusdienā līs. Lietu sagaidījām tikai pret vakaru. Dabas korekcijas jāievēro.
Ziemāju saimniecībā nav daudz — tā izveidojies vēsturiski. Agrāk, kad tehnikas bija vēl mazāk, rudenī nebija iespējams gan nokult, gan sastrādāt zemi ziemāju sējai. Tāpēc daļa zemes atstāta atmatā, par ko saņemu Eiropas naudu. Toties daudz vairāk darba pavasarī, kad jāapstrādā principā visi saimniecības hektāri. No agronomijas viedokļa tas nav pareizi, bet Eiropa acīmredzot grib, lai mazāk strādājam, ja reiz maksā par atstāšanu papuvē, ko cēli apzīmē kā dabas aizsardzību, lai mežazvēriem būtu, kur ganīties. Patiesībā tā ir ražošanas piebremzēšana. Par laimi, apkārtnē ir vairākas saimniecības, kuras kā paraugu var rādīt ne tikai savējiem, bet arī Eiropas pārstāvjiem.
Strādnieku solidaritātes diena — 1. maijs — pārdēvēta par darba svētkiem. Tāpēc ar dubultu sparu todien devāmies uz lauka. Maskavā premjers un prezidents izgāja ielās un kopā ar tautu piedalījās svētku demonstrācijā. Imidža veidošanai viņi tērē lielus līdzekļus, bet, manuprāt, mūsu prezidenta Andra Bērziņa politika ir pareizāka — viņš mākslīgi neveido pozitīvo tēlu. Ar viņu esmu ticies un zinu, ka dzīvē viņš ir citāds nekā televīzijā, žurnālistu priekšā. Ne velti ilgus gadus bija “Unibankas” vadītājs.
Diskusijās par privilēģijām eksprezidentiem pievienojos tiem, kuri tās atbalsta. Citās valstīs ir karaļi un prinči, bet Latvijai — vien prezidents. Tas ir normāli, ja savam prezidentam varam iedot dzīvokli. Par apsardzi. Ja Bērziņš nevēlas, tā ir viņa darīšana. Vairai Vīķei — Freibergai gan tā noderētu, jo ir pasaules līmeņa politiķe un kāds musulmanis var kaut ko nodarīt. Pensijas apmērs, manuprāt, pat ir par mazu. Divus tūkstošus latu mēnesī tagad saņem arī viens otra SIA darbinieks. Ar atteikšanos no privilēģijām Bērziņš tikai krāj popularitātes punktus.
Aktualizēts jautājums par politisko reklāmu aizliegšanu televīzijā 30 dienu pirms vēlēšanām. Šobrīd tādu aizliegumu atbalsta vien deputātu komisija. Manuprāt, mēnesis ir pārāk ilgs laiks, būtu pieticis arī ar divreiz īsāku. Mani gan šīs reklāmas neietekmē, esmu pret tām vienaldzīgs. Neticu, ka tādu lēmumu pieņems, jo vai tad televīzijām nav savu lobētāju, kuri aizstāvētu to intereses? Tā taču ir liela nauda, kura nu aizplūdīs citur. Varbūt mediji vienkārši ir nogulējuši šī jautājuma izskatīšanu?
Par interešu aizstāvēšanu runāja arī “Zemnieku saeima”, kurai Latvijas zemnieki saziedojuši ap 5 tūkstošiem latu viņu interešu aizstāvēšanai. Labi, ka tā, bet summa ir maza. Izveidojusies turīgu cilvēku kārta, kura nu var atļauties kādam maksāt, lai viņu intereses paustu Briselē. Cerams, ka viņu pūliņi dos kādu labumu arī pārējiem zemniekiem. Eiropas platību maksājumos līdz godīgumam tālu. Tā nevēlas vienā mirklī izpildīt mūsu prasības, bet piekāpjas pamazām. Katru gadu kļūs arvien labāk, tikai jāpaciešas. Ja Eiropas maksājumus atceltu vispār, mūs apēstu tādas agrāri spēcīgas valstis kā Brazīlija, Jaunzēlande.
Tuvojas 2014. gads, plānotais laiks, kad Latvija pāries uz eiro. Par to pagājušajā nedēļā runāja arī Valdis Dombrovskis. Jūtams eiro atbalstītāju kritums, bet esmu par lata nomaiņu. Tik mazas valsts kā Latvija valūta mūsdienās ir nestabila, un pasaules magnāti to var likvidēt vienā mirklī. Stabilai ekonomikas attīstībai, nacionālajai drošībai nepieciešams ieviest eiro.
Neatkarīgā valstī dzīvojam jau 22 gadus. Lieli svētki, bet tos izjuta tikai Rīgā. Valstij vajadzēja ieguldīt līdzekļus, lai šo dienu pēc iespējas vairāk cilvēkiem padarītu par svētkiem. Latviešiem patīk dīkt, ka muļļājamies uz vietas, un viens otrs ar nostalģiju atceras krievu laikus, kad bija labāk.
Bet neatkarību esam ieguvuši, līdz ar to vārda brīvību, kas ir ļoti daudz.
Krievijā bija veikts pētījums un secināts, ka šņabja cenas nav mainījušās kopš 1917. gada. Par vienu vidējo algu var nopirkt 30 pudeļu. Interesanti — cik pie mums? Man šķiet, ka esam tālu tikuši priekšā Krievijai.
