Aicinot uz sarunu uzņēmēju Jolantu Krjahovu, vēlējos uzzināt, cik viegli vai grūti laukos strādāt tirdzniecības jomā.
Aicinot uz sarunu uzņēmēju Jolantu Krjahovu, vēlējos uzzināt, cik viegli vai grūti laukos strādāt tirdzniecības jomā. Viņai Neretā pieder divi veikali — pārtikas un saimniecības preču veikals, un lielākā māksla ir ieklausīties pircējos. To, kā jāstrādā vadītājai, lai veikalā būtu smaidīgas pārdevējas un daudz pircēju, citi varētu mācīties no Jolantas kundzes.
Veikalā kopš bērnības
— Kad sapratāt, ka tirdzniecība ir jūsu specialitāte?
— Māte un tēvs visu mūžu strādāja tirdzniecībā. Atceros, jau kopš mazotnes “dzīvoju” veikalā. Palīdzēju mammai sīkos darbiņos, patika kārtot preces plauktos. Skatījos, kā to dara vecāki, un mācījos strādāt no viņiem. Droši vien interese par tirdzniecību pārmantota no viņiem. Tā kā vecāku darbs bija saistīts ar saimniecības preču tirdzniecību, arī mani tās saista vairāk nekā pārtika.
— Tomēr jūsu veikalā var iegādāties arī pārtikas produktus.
— Tāda ir dzīve — kaut kā jāizdzīvo arī uzņēmējam. Laukos pārtikas produkti ir pieprasīti, cilvēki tos iegādājas katru dienu. Atvesto maizi un desu veikalā izpirks arī tad, ja tā nebūs iecienītākā šķirne. Bet, iegādājoties tapetes, krāsu vai lustru, cilvēki rūpīgi pārdomā, kas viņiem derētu vislabāk. Uzskatu, ka tāpēc svarīgi pētīt cenas, pieprasījumu un piedāvājumu, lai arī laukos cilvēks varētu izvēlēties, nevis pirkt to, kas ir.
— Kā izdodas paredzēt, kuras saimniecības preces cilvēki iegādāsies?
— Pirmkārt, pa šo laiku mums ir izveidojies pastāvīgo pircēju loks, kuri bieži pasūta preces, izstāsta, kas viņiem nepieciešams. Tad mēs atvedam tieši viņiem vajadzīgās saimniecības lietas. Pētu arī citu veikalu piedāvājumu un cenas. Man patīk izzināšanas process — paredzēt, kuras preces šosezon būs pieprasītākās. Ir gandarījums, kad tas izdodas!
— Tagad ir tik daudz lielveikalu, atlaižu un īpašu piedāvājumu. Arī lauku cilvēki dodas iepirkties uz pilsētām. Vai varat būt lielveikaliem līdzvērtīgi konkurenti?
— Par to daudz domājam. Mūsu veikalos cenas daudzām saimniecības precēm it tādas pašas un vēl zemākas nekā lielveikalos. Cilvēki ļoti viegli pakļaujas reklāmām, un, jau apzinoties vien, ka tas ir lielveikals, šķiet, ka tur noteikti būs zemākas cenas. Bet nav! Ir daudz pircēju, kuri atgriežas no Aizkraukles, Jēkabpils un iepērkas pie mums, jo bieži izrādās, ka vajadzīgā lieta mūsu veikalā ir pat lētāka.
Bodnieces talants pārmantots
— Kur apguvāt tirdzniecības prasmi?
— Kā jau teicu, dotības esmu pārmantojusi no vecākiem. Jau skolā veicās matemātika, interesēja viss, kas saistīts ar prečzinību. Mācoties Rīgas kooperatīvajā tehnikumā (tagadējā augstskola “Turība” — aut.), ieguvu vecākās pārdevējas diplomu, kamēr citi šo profesiju apguva speciāli. Tolaik, tehnikumu beidzot, saņēmu “sarkano” diplomu, kas apliecināja manas zināšanas šajā jomā.
— Kad nodibinājāt savu uzņēmumu?
— Pirms divpadsmit gadiem. Kopā ar vīru mums pieder divi uzņēmumi. Viņam pieder SIA “Falko — 2”, tāds pats nosaukums ir abiem veikaliem. Es esmu individuālā uzņēmuma “Brīvzemnieki” īpašniece. Strādājam kopā, visu uzskatām par kopīgu īpašumu, tomēr uzņēmumus apzināti neapvienojam.
— Piesardzības dēļ?
— Neesmu māņticīga vai nedroša par savu nākotni, tomēr uzskatu, ka sievietei jābūt neatkarīgai. Vienalga, kas dzīvē atgadītos, man paliks savs uzņēmums, darbs un ienākumi.
Labākā komanda
— Ir uzskats, ka biznesā radus un draugus labāk neiesaistīt. Jūs strādājat kopā ar radiniekiem.
— Esmu darba devēja gan mātei, gan māsai. Manuprāt, galvenā priekšrocība ir tā, ka viņas ir uzticami cilvēki. Man nav par viņām jābaidās, jāpārbauda. Tomēr viens no iemesliem, kāpēc māte joprojām strādā veikalā, ir darbinieku trūkums. Neraugoties uz to, ka laukos valda bezdarbs, jau gadiem ilgi nevaru atrast uzticamas pārdevējas.
— Tas nozīmē, ka uzņēmumā bieži mainās darbinieki?
— Abos veikalos kopā strādā desmit cilvēku. Nenoliegšu, pārdevējas veikalā ir mainījušās. Komanda, kāda ir izveidojusies šobrīd, ir vislabākā divpadsmit gadu laikā. Negribu lielīties, tomēr ļoti priecājos, ka beidzot esmu atradusi īstos cilvēkus — uzticamus un tādus, kuri vēlas strādāt.
— Kādas problēmas bija iepriekš?
— Neticami, bet cilvēki negrib strādāt. Atnāk uz darbu kā uz izklaidi — pagrozīties un parunāties. Trūkst izglītības. Nerunāju par augstskolas absolvēšanu, bet ir bijuši “kadri”, kuri neprot izmantot pat kalkulatoru. Esmu piedzīvojusi arī to, ka pārdevējas zog. Saprotot, ka esi apzagts, to nav iespējams pierādīt. Un nav likuma, kas šādos gadījumos ļautu darbiniekus sodīt. Darba ņēmējam ir tiesības, bet darba devējam — tikai pienākumi. Divpadsmit gadu laikā ir klājies arī grūti, vēlreiz esam sākuši visu gandrīz no nulles.
— Kāpēc izlēmāt turpināt? Varbūt vajadzēja meklēt citas iespējas?
— Tirdzniecība ir ne tikai mana profesija. Tā ir sirdslieta. Man šis darbs padodas, un es to daru ar prieku. Tas noteikti bija noteicošais, kad izlēmu nepadoties, bet turpināt strādāt šajā jomā. Nevaru atļauties pat slimot, visu laiku jāzina, kas notiek.
Bērni saprot, kāpēc jāmācās
— Jums ir divi bērni. Esat aizņemta mamma. Kā bērni uz to raugās?
— Man ir paveicies, jo bērni ir ļoti patstāvīgi. To, ka daudz strādāju, viņi uztver pašsaprotami, taču tas nenozīmē, ka mums nav kopīgu interešu. No mazotnes bērniem esmu mācījusi, ka dzīvē kaut ko var sasniegt tikai tad, ja pats to vēlas. Un ir jāmācās. Uzskatu, ka izglītība ir ļoti svarīga jebkurā jomā.
— Vai grūti bērnus audzināt?
— Atklāti sakot — nē. Ļoti daudz ģimenē runājam par atkarībām — smēķēšanu, narkotikām un alkoholu. Regulāri kopā skatāmies raidījumu “Degpunktā”, kur rāda sekas, ko izraisa atkarības. Bērni to saprot, un es ceru, ka tā būs arī turpmāk.
— Ko vēl darāt kopīgi?
— Vasarā cenšamies apciemot radus, regulāri braucam ciemos pie vīra māsas uz Madlienu. Viņa nodarbojas ar biškopību, ir sava saimniecība. Bērniem patīk turienes daba un lauku plašumi. Cenšamies paceļot arī pa Latviju. Daudzus gadus kopā ar kaimiņiem sagaidām Jauno gadu. Tas ir īpašs rituāls, jo gan man, gan kaimiņienei bērni dzimuši 31. decembrī.
Patīk eksperimentēt
— Ko darāt, lai aizmirstos ikdiena?
— Regulāri aizeju uz frizētavu, pie manikīres. Tie ir tādi mazi svētki, kurus katrai sievietei vajadzētu atļauties. Daudz lasu. Galvenokārt romānus, esmu iecienījusi Sandras Braunas grāmatas. Ja mājās atgriežos saspringta, nervoza, tad gatavoju ēst. Tas palīdz aizmirsties, atbrīvoties un nomierināties. Visbiežāk virtuvē eksperimentēju, daudz gatavoju jaunus ēdienus. Izlasu kādu interesantu recepti un gribu izmēģināt. Vairāk gatavoju saldos ēdienus.
— Vai esat domājusi par to, ka no Neretas kādreiz varētu aiziet?
— Tādas domas ir ienākušas prātā grūtajos brīžos. Kad darbā ir smagi, neveicas. Bet tad, kad tas pāriet, viss atkal ir kārtībā un dzīvoju uz priekšu. Domāju, ka gan es, gan pārējie, kuri palikuši Neretā un domā par šī pagasta attīstību, esam patrioti. Tāpat kā skolotāji, medicīnas darbinieki. Apstākļi nav viegli, iespējams, pilsētā dzīvot būtu krietni vieglāk, bet mums svarīga ir vieta, kurā dzīvojam.
— Kādu Neretu redzat nākotnē?
— Skaidrs, ka jaunā paaudze te neatgriezīsies. Patīkama sajūta ir nedēļas nogalēs, kad daudzi jaunieši atbrauc pie vecākiem, tad Neretā jūtama dzīvība. Ko mēs varam gaidīt, ja pēdējo gadu laikā nekas jauns netiek celts? Cerams, paliks vismaz esošais. Domāju, ka, salīdzinot ar citiem pagastiem, pie mums vēl notiek kultūras pasākumi, ir aktīva sporta dzīve. Galvenais — pašiem kaut kas jādara un jāatbalsta.
— Kas jums dzīvē ir svarīgs, lai labi veiktos gan darbā, gan ģimenē?
— Noteikti vīra atbalsts. To es jūtu ik uz soļa — gan mājās, gan darbā. Viņš ir palīdzējis man sasniegt to, ko esmu sasniegusi. Gan praktiskajā darbā — viņš viens pats izremontēja veikala telpas, gan garīgi. Tas man ir ļoti svarīgi, un es priecājos par to.
— Vai ir kāda iecere, kuru kādreiz vēlaties īstenot?
— Domāju, ka noteikti vēl būšu studente. Mani interesē jurisprudence, un, iespējams, to studēšu. Tikai jāpagaida, kamēr bērni izaug, tad vairāk laika veltīšu sev.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Jolanta Krjahova.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1965. gada 20. februāris, Nereta.
IZGLĪTĪBA: beigusi Rīgas kooperatīvo tehnikumu.
NODARBOŠANĀS: uzņēmēja.
DZĪVESVIETA: Nereta.
ĢIMENE: vīrs Aivars strādā tirdzniecībā, divi bērni — dēls Egīls (11) un meita Sindija (10).
HOROSKOPA ZĪME: Zivis.
VAĻASPRIEKS: grāmatu lasīšana un ceļošana.
