Pēdējā laikā visi man prasa — kur tu tik mierīga? Man noslēpumu nav. Biju ekskursijā Lietuvā, pastaigāju pa svētu vietu — akmeņu labirintu — un tagad esmu pavisam mierīga. Pirms staigāšanas izlasīju informāciju pie šī objekta un uzzināju, ka, ejot pa šo labirintu, intensīvi strādā abas smadzeņu puslodes, tāpēc uzlabojas uztvere, jušana, apzinīgums. Šeit rod atbildes uz jautājumiem, tiek atrisinātas problēmas, cilvēks nomierinās. Man šķiet, ka tās abas puslodes jau intensīvi strādāt var, bet ne jau visiem smadzenes ir abās puslodēs. Tā kā darbs tukšgaitā. Bet par problēmu risināšanu gan tur samelots. Nu neatrisināja manas problēmas tas labirints — jau trešo dienu gaidu, ka priekšniece pieliks algu, bet viņa šodien teica, ka es jau tā par daudz saņemu.
Ja atklāti — galva gan man sagriezās, staigājot pa to labirintu, es tur tā sastaigājos, ka beigās netiku laukā, dabūju lēkt pār akmeņiem, varbūt tāpēc viss solītais neiedarbojas, izrādās, vajadzējis noiet septiņus lokus, bet es nogāju tikai vienu. Zinātāji teic, ka dvēselei šī pastaiga var dot to, ko prāts vēl nespēj saprast. Tas gan laikam neattiecas uz mani, jo mans prāts visu saprot.
