Nikolaju Baņukalnu pirms gada sastapu Rīgā, onkoloģijas centrā, kur viņam apstaroja sarkomu.
Nikolaju Baņukalnu pirms gada sastapu Rīgā, onkoloģijas centrā, kur viņam apstaroja sarkomu. Možais vīrs tik cienījamos gados ieinteresēja daudzus pacientus. Viņa stāstītais dod ieskatu daudzos vēsturiskos brīžos, kuriem viņš bijis liecinieks. Tāpēc tapa šī saruna ar apbrīnojamo kungu.
— Kādu izglītību esat ieguvis?
— Beidzu vidusskolu un 1923. gadā Tautas universitātes Mežkopības fakultāti. Tajā sagatavoja virsmežziņus. Pedagogi bija no Meža departamenta un universitātes. Pieci seši studenti strādājām mežu taksācijā Ķemeros, toreiz pēc kara viss bija izpostīts. Bijām arī mērniecības darbos Rīgā, Koknesē.
Dažus mēnešus strādāju Krāslavas virsmežniecībā par palīgu, tad mani aizsūtīja uz Dagdu. Nevarēju tikt pie ārsta uz Rīgu un lūdzu, lai Meža departamenta vadība pārceļ uz vietu, kur labāka satiksme, nokļuvu Ugālē. Strādāju arī virsmežniecībā Krāslavā.
— Jūs esot aprūpējis arī pirmos Latvijā ievestos bebrus?
— Tas bija Ugālē, bebrus man atveda Arvīda Kalniņa brālis. Četri bebri bija vesti no Norvēģijas, par tiem 200 latu ķērājiem samaksāts. Mums iepriekš bija jāsataisa ar žagariem apkrautas būdas un 40 centimetru ejas zem ūdens. Dzīvniekus atveda kastēs, kuras izoderētas ar skārdu, lai bebri nesagrauž. Tolaik Latvijā bebru nebija. Divus mēnešus man katru dienu bija jāraksta ziņojums par bebriem, nakti un dienu viņus vērojām.
— Kur jūs bijāt Ulmaņa apvērsuma laikā?
— Biju iebraucis Rīgā pie paziņas, kurš bija virsnieka vietnieks pie pils. Kad iepriekšējā vakarā krēslā gāju pa pilsētu, netālu no pils aiz Doma laukuma sēdēja aizsargi. Nekas jau tur liels nenotika. Braucot uz mājām 1934. gada 15. maijā, pie dzelzceļa tilta abās pusēs stāvēja aizsargi.
— Krievu armijai tuvojoties, jūs gribējāt atstāt Latviju?
— Zviedrijā latvieši bija noorganizējuši laivu, es to nokavēju. Toreiz virsmežzinis Kārlis Kūlis ar visu ģimeni aizbrauca uz Vāciju, mans grāmatvedis Dzenis arī aizbrauca. Daudzi tur bijuši, bet nav ļauts mantas ņemt līdzi — tās svieduši jūrā. Par vešanu gan nebija jāmaksā.
— Kā notika varas maiņa?
— 1946. gadā manās mājās bija iebraukuši čekisti, es biju Dundagā dienesta darīšanās. Man piederēja 16 hektāru zemes, bija laba alga.
Vienu nakti čekas priekšnieks pulkvedis Noviks mani izprašņāja, lai es pastāstu, kur slēpjas partizāni. Solīja, ka atbrīvos, dos darbu. Es teicu, ka nezinu. Mani aizsūtīja uz lēģeri Sibīrijā.
— Kā jums klājās pēc izsūtījuma?
— Mana māsa strādāja Seces skolā par skolotāju, tēvs bija ieskaitīts par budzi. Viņš aizgāja no mājām Vietalvas “Ozoliņos”, jo nevarēja izpildīt briesmīgos nodokļus un nodevas. Viņš pārcēlās uz Seci, dzīvoja vecajā skolā. Tur bija labs direktors Freimanis. Dzērājs gan liels bijis. Tēvu neizsūtīja.
Kad es 1951. gadā pārnācu no Sibīrijas, piecus gadus strādāju par kurinātāju Seces skolā. Dzīvojām vecajā skolā, jaunā bija tautasnamā. Tēvs saņēma 300 rubļu pensiju, saimniecība bija, paši iztikām. Mana nākamā sieva skolā gatavoja pusdienas. No Seces atpakaļ uz tēva mājām pārnācām trijatā — es, mamma, māsa. Odziena bija sveša, vecie cilvēki izsūtīti, izmiruši, izbēguši un kur kurais palikuši.
— Savā profesijā nevarējāt strādāt?
— Nē, man piedāvāja Lielvārdē par meža cirtēju strādāt, es atteicos. Krietni Vologdas mežos Sibīrijā mežus cirtis. Tā meliorācijā pensiju nopelnīju. Cirtu un dedzināju krūmus.
— Pensijas saņemšanai jums izdevās pierādīt, ka esat diplomēts mežzinis?
— Neko daudz nepierādīju. Mani jaunais Dundagas mežniecības direktors iegāza. Meža departaments 1945. gadā manu personas lietu no Rīgas aizsūtīja Dundagas virsmežniecībai, bet jaunais direktors to bija nodevis makulatūrā. Arhīvos Rīgā šo to atradu.
— Kas jums dzīvē liekas vissvarīgākais?
— Esmu latvietis un mīlu Latviju. Gribētos, lai visi latvieši cienītu un mīlētu savu zemi.
