Andris Skudra ir uzņēmējs, kurš izgājis cauri daudziem labirintiem uzņēmējdarbībā, guvis pieredzi un mācījies no savām kļūdām, jau vairākus gadus ar gandarījumu izstrādā zīmola “Muzle” koka spēles bērniem. Andris Skudra ar Aizkraukli asociē savas spilgtākās bērnības un jaunības atmiņas, kā arī savu pirmo pieredzi uzņēmējdarbībā.
Mācīties varēja tikai no savām kļūdām
— Pastāstiet, lūdzu, kas jūs saista ar Aizkraukli!
— Aizkraukle ir mana jaunības pilsēta, esmu te dzīvojis 30 gadu, kopš 1973. gada, kad ar ģimeni pārcēlāmies šurp no Daugavpils. Ar Aizkraukli man saistās daudz patīkamu bērnības un jaunības atmiņu. Atbraucot šurp vasarās, arvien izstaigāju visas taciņas, kur kādreiz esmu pavadījis daudz laika, ļoti patīk pastaigāties gar Daugavmalu. Droši vien nav jēgas salīdzināt manas bērnības pilsētu ar šodienas, taču man šķiet, ka tolaik pilsēta bija daudz dzīvāka, ielas bija pilnas bērniem, varēja just kustību. Šodien pārsteidz klusumus, īpaši, ja gadās te būt darbdienās — cilvēku tikpat kā nav. Atceros, kā ziemās slidojām pa Daugavu, arī uz Koknesi un atpakaļ, kad ledus bija bez sniega, spēlējām hokeju, slidojām un slēpojām.
— Vai arī uzņēmējdarbība sākta tepat, Aizkrauklē?
— 1991. gadā nodibināju savu pirmo uzņēmumu, mani vienaudži noteikti atceras to laiku, kas bija diezgan sarežģīts. Mums nebija ne zināšanu, ne pieredzes, nebija, no kā mācīties, tikai no savām kļūdām. Tas patiesībā bija skarbi. Vēlāk sekoja mežonīgā kapitālisma periods, arī tam visam pašiem vajadzēja iziet cauri, tāpēc tagad ir daudz, ko atcerēties. Pirmais uzņēmums, ko izveidoju kopā ar labu draugu un kolēģi, bija individuālais uzņēmums “Rūķis”, arī bērnu rotaļlietu veikaliņu “Ķipars”, kas bija vecā kinoteātra ēkā. 1991. gads bija skarbs, arī uzņēmējdarbības jomā. Latvija bija tikko atguvusi neatkarību, pie mums nekā nebija, neko daudz neražoja. Pēc precēm veikalam braucām uz Baltkrieviju, tur ar rūpnīcām slēdzām līgumus un vedām uz Aizkraukli dažādas rotaļlietas.
— Bet tas nebija jūsu vienīgais uzņēmums?
— Tagadējā tiesas namā, ēkā pie kultūras nama, bija veikals “Krasts”, kurā pārdevām dažādas rūpniecības preces. Vēlāk uzvarējām pašvaldības izsludinātajā konkursā par telpu iegādi vecajā sabiedrisko pakalpojumu ēkā, tad ilgu laiku veikals darbojās tur. Tas man bija ļoti jauks laiks, jo vienā vidē apgrozījāmies daudzi draugi un domubiedri. Kopā gan strādājām, gan aktīvi pavadījām brīvo laiku, sportojām. Protams, ar laiku arī šis bizness beidzās, tāpat kā viss šajā dzīvē, bet man joprojām ir ļoti liels prieks satikt cilvēkus no šī dzīves posma. Tad sekoja celtniecība, pēc tam atkal biju jaunos ideju meklējumos.
Krīzes laiks ir bijis labvēlīgs un vērtīgs
— Klausoties jūsos, pāri visam izskan, ka visās dzīves situācijās pats esat meklējis ceļu, izeju, arvien kaut ko jaunu.
— Esmu ticīgs cilvēks un bieži esmu domājis par savu nodarbošanos. Ticīgam cilvēkam piemīt īpatnība vienmēr censties savā dzīvē saskatīt Dieva klātbūtni un elpu. Jo senākā pagātnē skatos, jo vieglāk to ieraudzīt, taču visgrūtāk Dieva klātbūtni ieraudzīt šodien un solīti uz priekšu, jo cilvēku plāni un ceļi vienmēr ir atšķirīgi. Paraugoties atpakaļ, redzu, kur Dievs mani vedis, lai es nonāktu līdz tam, ko tagad daru. Arī tas, ko daru tagad, radies krīzes laikā, un šodien varu teikt, ka krīzes laiks ir bijis vērtīgs, kas toreiz, protams, tā nelikās. Reizēm viss ir nācis izmisumā, bet patlaban jau sešus gadus darbojamies šajā nozarē un esmu ļoti gandarīts. Esmu pārliecināts, ka arī tas, ko daru tagad, man ir Dieva dota dāvana, tāpēc tā ir arī liela atbildība izdarīt iesākto labi, nepamest pusratā. Šodien apzinos, ka neko citu vairs nevēlos darīt un arī neprotu tik labi kā šo.
— Kā radās doma izgatavot attīstošās koka spēles bērniem, turklāt vēl tik drosmīgi, lai uzdrīkstētos ar to nopelnīt iztiku ģimenei?
— Kā daudziem tolaik, arī man, kad iepriekšējās nodarbes “noiet uz grunti” un apzinies, ka nav, ko darīt, nevari izdzīvot, tad jāmeklē arvien jaunas iespējas. Tolaik mans labs draugs, radošs cilvēks, izdomāja pirmo “lasāmpuzli” — no maziem puzles gabaliņiem saliekot kopā, veidojas lielāks veidojums. Var salikt vēstījumu — es mīlu mammu, mamma mīl tēti, tētis mīl ģimeni, ģimene mīl Latviju utt. Nekā līdzīga nebija, domāju, nav arī šobrīd. Man šī ideja likās vienlaikus tik vienkārša, tik mīļa un tik pārsteidzoša. Tas atkal bija process pusgada garumā, kad mēģinājām saprast, vai vēl kādam citam tas varētu likties interesants.
— Aplūkojot plašo spēļu klāstu, top skaidrs, ka visa pamatā tomēr ir zināšanas, pedagoģija un sapratne, kā radīt spēli, lai bērns var iemācīties, piemēram, alfabētu vai reizrēķinu. Kur guvāt šīs zināšanas?
— Viss nācis ar tādiem maziem “pavedieniem” — atveras vienas durtiņas, otras, esmu saticis vienu cilvēku, tad otru, sajūtas tādas, it kā būtu izgājis caur durvīm milzīgi plašā, lielā laukā, kas paver lielas un plašas iespējas. Savā ceļā satiku apbrīnojamu, dzīvesgudru un pieredzējušu kundzi Līviju Baļčūni, kura izstrādā metodisko materiālu pirmsskolas vecuma bērniem. Parādījām pirmo puzli, viņai ļoti patika, un tieši viņa rosināja mūs darboties tālāk, radīt arvien kaut ko jaunu. Patlaban mums ir ap 150 lietu, ko esam radījuši, viss piedāvājums ir mūsu mājaslapā. Strādājam ar pirmsskolām, sākumskolām un pamatskolām, ar logopēdiem visā Latvijā un arī nedaudz ārpus tās, ar audiologopēdiem, pedagogiem un autisma speciālistiem. Šie virzieni ir strauji augoši, piedalos semināros, sadarbojamies ar šiem speciālistiem, jo mums ir arvien vairāk tādu bērnu. Šis ir nopietns signāls, par ko nopietni būtu jādomā atbildīgajām personām.
“Atkal tu ar saviem kokiem!”
— Pastāstiet par savu komandu, ar ko kopā top šīs unikālās “Muzle” spēles!
— Esam neliels uzņēmums, taču paši spējam apgādāt četras ģimenes. Tas varbūt nav daudz, bet divas no tām dzīvo tepat, Aizkrauklē. Mums ir lieliski padomdevēji — radošās personības Juris Cepure un Inese Dembovska neliedz savas idejas, vienmēr ir atsaucīgi un palīdz. Arī vienā no jaunākajiem darbiem “Zaķīšu pirtiņa” izmantoti Ineses zīmējumi.
— Kā top arvien jaunas idejas?
— Ja cilvēks procesā ir iekšā pa īstam un dara to, kas pašam patīk, tad radošais dzinulis visu laiku ir meklēšanas režīmā. Visu laiku mēģinu sajust savā prātā kaut ko jaunu, kad novirmo ideja, “saķer”, sēdi, zīmē, domā, kamēr saproti, vai tur varētu iznākt kaut kas labs. Idejas top arī semināros — kāds prasa konkrētu lietu, tad veltām laiku, izrunājam tehniskās lietas, kam tur jābūt, kā jāizskatās, kāds ir spēles mērķis, ko bērnam ar to vajadzētu apgūt. To cenšamies ielikt savos darbos — lai katra lieta pilnībā atbilstu mērķim, kāpēc tā ir radīta, kam paredzēta, lai tas, kādā veidā ar to strādā, būtu parocīga gan pedagogam, gan bērnam.
— Vai jaunākās spēles ļaujat izmēģināt saviem bērniem?
— Viņus mēdzu saukt par savu mazo laboratoriju. Lielais bērns ir students, dzīvo Aizkrauklē, bet trīs jaunākie ir sākumskolas un pirmsskolas vecuma bērni. Viņi ir īstajā vecumā, lai notestētu mūsu ražojumus, ko bieži arī izmantoju. Ja ar kaut ko man izdodas viņus ieinteresēt, tad labprāt darbojas, bet ilgi viņu uzmanību noturēt nevaru. Bērni kā jau bērni — viņiem labāk patīk skriet pa pagalmu, spēlēt bumbu, bet ļoti svarīgi, ka ar viņiem esmu sapratis daudzas lietas, arī šo to, ko vajag uzlabot vai mainīt, lai bērniem būtu interesanti. Bieži, kad piedāvāju apskatīt kaut ko jaunu no saviem darbiem, viņi man saka: “Atkal tu ar saviem kokiem!” Tādās reizēs saprotu, ka šoreiz neizdosies uzklausīt viņu viedokli.
Ticība ir kā stāds
— Teicāt, ka esat ticīgs cilvēks. Vai tas nozīmē, ka jūsu ikdienā, dzīves uztverē un darbībā ir kas citādāks?
— Ticību, kas katram cilvēkam ir dota, varu salīdzināt ar stādu — to var laistīt, kopt, likt saulītē, lai tas aug, un var rīkoties arī pretēji. Mēs esam pareizticīgie, Rīgā ir pareizticīgo draudze, kurai esam piederīgi daudzus gadus, arī bērni. Šobrīd ir gavēnis, tas ir īpašs laiks arī mūsu ģimenē, ir īpašas lietas, ko mācām bērniem. Kā pašu svarīgāko savā dzīvē redzu parādīt saviem bērniem šo ceļu, radīt izpratni, ka lietas šajā dzīvē nebeidzas ar tevi. Man svarīgi tēva audzināšanas modelī saviem bērniem iemācīt, ka visa pamatā ir Dievs un ticība. Tās ir vērtības, ar kurām cilvēks jebkurā laikā, jebkurā vietā, situācijā un zemē nekur nepazudīs. Tas man ir eksistenciāli svarīgi. Domāju, ka mani bērni pēc pārdesmit gadiem šajā zemē dzīvos daudz grūtākos apstākļos, nekā mēs dzīvojam, tāpēc gribu šo atziņu viņiem nodot tālāk.
— Esat visos laikos un grūtībās paļāvies uz sevi, cīnījies saviem spēkiem. Vai tas atkarīgs no cilvēka rakstura?
— Tas ir tikpat kā neatbildams jautājums. Tas ir atkarīgs no tik daudz kā, jā, arī no cilvēka iekšējās pasaules, no katra iekšējā mehānisma, kas veido viņa pasaules redzējumu, kādā veidā viņš savas vajadzības īsteno. Ceļi ir dažādi, daudz kas noteikti atkarīgs no vides un vietas, kurā cilvēks dzīvo, no apstākļiem un sakritības. Nekad neesmu nožēlojis neko, lai arī visu laiku bijis jāstrādā, jācīnās un bijis grūti, arī tagad ir grūti. Esmu laimīgs, darot to, ko es daru, neraugoties uz grūtībām, tas ir svarīgi — darīt ko tādu, kas otram ir noderīgs. Man ir brīnišķīgi kolēģi, uz kuriem varu paļauties, arī tas ir ļoti svarīgi. 30 gadu laikā, dzīvojot Aizkrauklē, man ir bijusi saskare ar daudziem cilvēkiem, saistās daudz atmiņu, tāpēc gribētu no visas sirds atvainoties un palūgt piedošanu tiem, kuriem kādreiz apzināti vai neapzināti kaut kādā veidā esmu nodarījis pāri. Mēs visi esam cilvēki. ◆
Uzziņa
Spēles “Muzle” ir izgatavotas no bērza saplākšņa, tās ir izturīgas, ar tām patīkami darboties, un tās veicina bērnu pirkstu sīkās muskulatūras attīstību, veiklību, rada interesi par veicamo darbu, rotaļājoties var veikt daudz dažādu mācību uzdevumu — no skaņu analīzes un sintēzes līdz pat vārdu krājuma bagātināšanai un saistītas runas veidošanai, strādājot pāros, grupās vai individuāli.
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS: Andris Skudra.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1963. gada 28. janvāris, Daugavpils.
IZGLĪTĪBA: vidējā, mācījies LLU un Latvijas Kristīgajā akadēmijā.
NODARBOŠANĀS: uzņēmējs, skolas spēļu darbnīcas “Muzle” īpašnieks.
DZĪVESVIETA:
Carnikavas novads.
ĢIMENE: precējies, četri bērni.
VAĻASPRIEKS: pavadīt laiku kopā ar bērniem, sports un dziedāšana.
