Rīdziniekam Mārim Locam ir neparasts vaļasprieks — viņš braukā ar velosipēdu pa Latviju un “medī” fotokadrus no vecām fotogrāfijām.
Rīdziniekam Mārim Locam ir neparasts vaļasprieks — viņš braukā ar velosipēdu pa Latviju un “medī” fotokadrus no vecām fotogrāfijām. Šoruden fotoentuziasts bija arī Aizkraukles rajonā.
Kāpj kaut uz jumta
Māris bija ieradies arī “Staburaga” redakcijā. Fotoamatieris rādīja kaudzi albumu, kur daudzos uzņēmumos varēja atpazīt Aizkraukles rajona skaistākās vietas. Māris stāsta, ka senlaiku fotogrāfijas viņš iegūst antikvariātos vai kolekcionāru saietos.
Pēc tam seko interesantākais — fotogrāfijā redzamās vietas meklējumi. Ne vienmēr tā viegli atrodama — daudz kas aizaudzis krūmiem, applūdis. Kad meklētā vieta sazīmēta, jāatrod īstais skatpunkts un redzesleņķis. Ja vajag, jākāpj uz jumta, kokā vai jābrien ūdenī. Dažkārt Māris stundām sēž un gaida, kad parādīsies kāds mākonis vai uzspīdēs saule.
Fotogrāfijas dvīnes
Māra albumā ir simtiem fotogrāfiju dvīņu, kuras laika ziņā šķir vairāki desmiti gadu. Nenogurdināmais fotoamatieris ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu iecerējis vairākos novados izveidot izstādi “Agrāk un tagad”. Drīz tā būs Ogrē un Madonā.
Domāts izveidot arī kalendāru, kurā būtu redzamas pirmspadomju laika ainavas. Interesenti Māra fotogrāfijas var aplūkot 2003. gada “Dabas un vēstures kalendārā”.
Tautas vēstures izzinātājs
Māris pēc profesijas ir atslēdznieks. Dzīvesvieta ir Rīgā, bet tur viņu sastapt var reti, jo vilina ceļojumi ar divriteni. Ne tikai tāpēc, lai priecātos par skaisto ainavu, bet arī izzinātu tautas vēsturi.
Šķiet, tas bija pavisam nesen, 1989. gadā, kad Latvijas Tautas frontes jaunatnes informācijas centrs laikrakstos izsludināja veloakciju, kurā piedalījās vairāki desmiti jauniešu. Velobraukšanas entuziasts, toreiz vēl divdesmitseptiņgadīgais Māris Locs, kurš jau agrāk bija apzinājis vēstures “baltos plankumus”, kļuva par šī pasākuma gidu.
Divu nedēļu braucienā pa maršrutu Aizkraukle—Viesīte—Jēkabpils—Lubāna—Gulbene—Jaunpiebalga—Cēsis—Rīga ceļotāji apskatīja Latvijas brīvības cīņās kritušo un sarkanā terora upuru piemiņas vietas.
Stučku nosvītro
“Bija 30. jūlijs, kad no Aizkraukles stacijas startēja riteņbraucēju kolonna, kuras priekšgalā plandījās sarkanbaltsarkanais karogs. Lūk, ceļa zīme ar Stučkas pilsētas nosaukumu. Jaunieši ar krāsu pārsvītro uzrakstu un piesit plāksnīti ar vārdiem “Jūsu priekšlikumi pilsētas nosaukumam”. Jā, sabojātais uzraksts varbūt arī bija sīkais huligānisms, bet tādējādi mēs izteicām savu protestu pret to, ka oficiāli vēl joprojām nav nosodīts sarkanais terors pret latviešu tautu,” tā brauciena sākumu atminas viens no šī pasākuma organizatoriem Ivars Beitāns. Māris izbraukšanas momentu fiksējis fotogrāfijā, kura nu jau kļuvusi par vēsturisku relikviju.
1991. gadā Kara muzejā atklāja Māra fotogrāfiju izstādi, kurā redzamas brīvības cīņās kritušo apbedījuma vietas. 1993. gadā turpat bija izstāde “Šajā zemē daudz vēl svētu vietu” ar leģionāru atdusas vietu fotogrāfijām. Tagad Māris veido izstādi par represēto piemiņas vietām.
— Esmu ķerts ar Latvijas mīlestību, — tā sevi raksturo Latvijas izzinātājs.
Ar velosipēdu padusē
Māris aprēķinājis, ka ar velosipēdu pa Latviju nobraucis vairāk nekā 185 tūkstošus kilometru. Visvairāk 1991. gadā — 16 tūkstošu 800 kilometru. Padomju laikos ar velosipēdu Māris izbraukājis arī Krimu, Kaukāzu, Urālus, Karēliju, Pamiru, Elbrusu. Bijis arī Karpatu augstākajā virsotnē, bet kalnā gan nevarējis uzbraukt, velosipēdu nācies nest padusē.
Braukājot pa Latviju, iepazīts simtiem cilvēku. Atmodas sākumā visi bijuši atsaucīgāki — uzņēmuši gandrīz kā radinieku. Tagad kļuvuši noslēgtāki, bailīgāki.
Māra burvju vārdi
Nesen vairākas Māra fotogrāfijas ar Rīgas skatiem bija izstādē Aleksandra Čaka dzīvoklī — memoriālajā muzejā.
Māra vizītkartē rakstīts: “Māris Locs, latvietis” un Aleksandra Čaka vārdi “Es gribu būt, kāds neesmu vēl bijis”. Tie ir Māra burvju vārdi.
* * *
Ir cilvēki, kuri dzimtenes mīlestību zvēr, skaļi saucot: “Es mīlu šo zemi, šo valsti!”. Ir arī tādi, kuri to pierāda klusējot. Māris pieder otrajiem.
