Aizkrauklietis Juris Keišs jau sesto gadu ir uzņēmuma “Virši — A” informācijas tehnoloģiju projektu vadītājs. Kolēģi Juri raksturo kā cilvēku ar mākslinieka dvēseli un radošu dzīves skatījumu. Par sevi Juris teic, ka viņš ir kā neass Šveices nazītis, kas saimniecībā vienmēr noder. Darbabiedri priecājas, ka Juris dzīvo un strādā Aizkrauklē un laimes meklējumos neraujas ne uz Rīgu, ne kādu citu valsti. “Viršos” Juris Keišs kopā ar kolēģiem veicis īstu informācijas sistēmas revolūciju, nomainot veco un ieviešot jaunu — šim uzņēmumam daudz piemērotāku.
No skolotāju dzimtas
— Kāpēc izvēlējāties skolotāja profesiju?
— Varbūt tāpēc, ka skolotāji ir mūsu dzimtā, varbūt arī tāpēc, ka skolas laikā man bija tuva māksla. Koknesē mākslas skolas nebija, un gleznošanas pamatus es apguvu pie mākslinieka Alda Dobenberga. Biju viens no pirmajiem viņa skolēniem. Biju pārliecināts, ka būšu labs skolotājs, lai gan jau toreiz interesējos arī par tehnoloģijām.
Pēc 9. klases stājos Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā, bet vienu eksāmenu nespēju nokārtot, tomēr neskumu, jo tajā laikā man nemaz negribējās vienam no Kokneses doties uz Rīgu.
Pēc vidusskolas, iespējams, nenovērtēju savas spējas un nekļuvu par Mākslas akadēmijas studentu, bet kā kompromisu izvēlējos Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultāti, kurā mācību priekšmetu par mākslu bija pietiekami daudz. Studijas bija ļoti interesantas, tomēr drīz vien sapratu, ka, izvēloties šo fakultāti, vairāk esmu vadījies no emocijām. Skolotāja diplomu ieguvu un kļuvu par Aizkraukles novada ģimnāzijas informātikas skolotāju, bet mākslas vēsturi un vizuālo mākslu neesmu mācījis nevienu stundu.
Otas noliktas plauktā
— Varbūt gleznojat brīvajā laikā?
— Tikai vienu reizi pēc universitātes beigšanas to darīju, bet tad arī noliku otas un molbertu malā. Tam ir iemesls — pēdējā kursā es sapratu, ka tehniski pareizi gleznot es protu, bet gleznai pietrūkst mākslinieka īpašā “stāsta”. Ja tā nav, tad glezna ir kā cilvēks bez dvēseles. Tas pats sakāms par fotografēšanu, ar ko esmu aizrāvies. Darbos, kur trūkst šī “stāsta” un dinamikas, skatītāji to jūt. Tā ir ar mani, pat slavenu gleznotāju darbus aplūkojot, tāpēc es necentos radīt gleznas bez stāsta “dzirkstelītes”.
— Informācijas tehnoloģijas jums tagad ir “maizes darbs”?
— Tā nu tas ir. Ikdienā uzņēmumā man nākas novērot dažādas ķibeles ar darbinieku datoriem, tomēr pašam vislabāk patīk radoši profesionāli izaicinājumi. Man ļoti interesē jauni projekti. Tāds projekts bija datu centra izveidošana, kas tagad ļauj analizēt datus un arī ērti strādāt.
“Viršu — A” attīstībai nesen kopā ar kolēģiem ieviesu partneru programmas projektu, uzņēmuma klientiem dod iespēju ar klienta karti uzpildīt degvielu arī kompānijas partneruzņēmumu degvielas uzpildes stacijās.
Dators kā saimniecības priekšmets
— Vai darbojoties ar tehniskām lietām, jums tomēr nerodas vēlēšanās kaut nedaudz pievērsties mākslai vai varbūt atgriezties skolā?
— Pagaidām nē, jo arī tehniskajās lietās vajadzīgs radošums un pat fantāzija, kuru nereti iespējams tuvināt realitātei. Skolā negribu strādāt, jo tagad jauniešiem par informātiku ir tik daudz zināšanu, ka šo priekšmetu varētu vairs nemācīt. Dators taču vai katrā mājā ir kā sadzīves priekšmets. Tad jau bērniem varētu mācīt, kā mazgāt apģērbu veļasmašīnā vai regulēt televizoru. Dators nu ir ikdienas sastāvdaļa un elementārs darbarīks.
Mūsu dzīve moderno tehnoloģiju dēļ ir ļoti saspringta.Cilvēkiem vienmēr ir jāsteidzas un nekad nav laika. Mēs neko vairs nedarām lēnām.
Man pat šķiet, ka gleznošanai vajag par daudz laika, tikmēr es varu iedziļināties kādā projektā. Domāju, ka mūsdienu tehnoloģiju laikmetā mēs pārāk ātri skrienam cauri dzīvei un nepaspējam izbaudīt mūžīgās vērtības, piemēram, dabas skaistumu.
Pat mobilais telefons rada stresu, jo pat atvaļinājuma laikā to nevaru atļauties izslēgt. Man jau jādomā — varbūt kāds zvana un uztraucas, kāpēc es neatbildu. Un es negribu, lai kāds manis dēļ nervozētu. Būtu skaisti dzīvot saskaņā ar dabu, taču ne visiem tas ir iespējams.
Tipisks darba ņēmējs
— Vai esat domājis par savas firmas dibināšanu?
— To es nekad nedarīšu, jo esmu tipisks darba ņēmējs un nekad negribu būt darba devējs. Ne katrs var būt uzņēmuma, firmas vai zemnieku saimniecības īpašnieks. Tā ir liela atbildība un prasme izvēlēties cilvēkus, lai uzņēmums plauktu. Ja sākas neveiksmes, īpašniekam jārūpējas par saviem strādniekiem, un es diezin vai es būtu laimīgs, ja kādu vajadzētu atbrīvot. Mani mocītu sirdsapziņa, un tāda dzīve nav man piemērota.
Vajag savu virsotni
— Kāpēc uzskatāt, ka esat kā neass Šveices nazītis?
— Tā ir mana problēma — es daudz esmu darījis un daudz ko mācījies, bet svarīgi ir, ko darīt un mācīties, lai būtu augstas kvalifikācijas speciālists vienā noteiktā nozarē.
Es par daudz ko varu spriest, jo esmu kompetents gan mākslā, gan mūsdienu tehnoloģijās, bet tajā pašā laikā nevienā nozarē neesmu vēl virsotnē. Ir svarīgi atrast sirdij tuvāko specialitāti, kurai atdot sevi visu. Tas būtu tā, kā uzasināt vienu Šveices nazīša asmenīti, lai tas būtu asāks un pārāks par citiem. Lai es kādā jomā būtu virsotnē un labākais.
Esmu šādus cilvēkus sastapis un par viņiem domājis ar baltu skaudību, tāpēc labi apzinos, ka man tādas jomas pagaidām nav. Taču es joprojām meklēju radošus izaicinājumus, jo rutīna nav mana sabiedrotā.
Brīvajā laikā esmu aizrāvies ar riteņbraukšanu, florbolu un volejbolu. Vienu gan zinu droši — pirmajā vietā manā dzīvē ir ģimene. Esmu laimīgs, ka nedzīvojam lielpilsētā, bet tieši Aizkrauklē, jo te ir viss, lai justos labi un veidotu karjeru.
