Kad veru firmas “Retrobārs” krodziņa durvis, tā saimniekam Jānim Mednim ieminos — cik sen te nav būts! Viņš smaidot teic, ka agri vai vēlu cilvēks atgriežas tur, kur sākts.
Kad veru firmas “Retrobārs” krodziņa durvis, tā saimniekam Jānim Mednim ieminos — cik sen te nav būts! Viņš smaidot teic, ka agri vai vēlu cilvēks atgriežas tur, kur sākts.
Patiesība vien ir, jo šis ir pirmais neatkarības gadu privātais sabiedriskās ēdināšanas uzņēmums Pļaviņās un arī Aizkraukles rajonā. Piedzīvojis ziedu laikus un kritienus, bet joprojām strādā. Jau 15 gadu. No visas “Retrobāra” saimniecības šobrīd darbojas vienīgi krodziņš “Ritenis”. Tā vadība nodota sievas Ievas rokās.
Interesanti zināt — ko šobrīd dara pats Jānis Mednis?
— Esmu pensionārs un konsultants saimnieciskajos jautājumos, — saka Medņa kungs. Viņš gan piebilst, ka nekad tāds “kārtīgs” pensionārs, kurš vairāk domā par atpūtu, nav bijis. Ne tad, kad dibināja “Retrobāru”, ne tagad. Mēģina atkal
Par sevi uzņēmējs teic, ka savulaik esot izmēģinājis dažādus darbus, izņemot sabiedrisko ēdināšanu. Pirms tam saskare ar šo jomu bijusi agrā jaunībā, dienot karaflotē Vācijā. Laimīgas nejaušības dēļ strādāt virtuvē nokļuvis arī karagūstekņu nometnē 1946. gadā. Toreiz tas bija dzīvības un nāves jautājums. Pēc 40 gadiem radās doma mēģināt atkal.
— Tolaik patērētāju biedrībām bija populāri veidot dažādus kooperatīvus. Arī Pļaviņu biedrība nolēma, ka lietas labā kaut kas jādara. Atrada tādu Medni, kurš jau bija aizgājis pensijā un divus mēnešus mocījās neziņā, ko īsti lai dara. Piedāvāja šo iespēju, ierādīja vietu un ievilka ķeksīti — kooperatīvs nodibināts, — stāsta “Retrobāra” saimnieks.
— Drīz vien izrādījās, ka rajona patērētāju biedrību savienībai uzņēmējs ir kā dadzis acī, jo nebija gaidījuši, ka jaundibinātais kooperatīvs tik ilgi darbosies. Sākumā ar rajonu vajadzēja pat ēdienkarti saskaņot. Laikam domāja, ka tie “nejēgas”, izņemot biezputru un skābus kāpostus, neko citu pagatavot neprot. Tad jau pakāpeniski atlaida grožus vaļīgāk. Pēc pāris gadiem tā pati rajona patērētāju biedrību savienība lūgtin lūdzās, lai Mednis iepērkas tās bāzēs.
Cilvēkiem pārsteigums
Kas šajos gados bijis visgrūtākais? Medņa kungs atzīst, ka darbības sākumā bijis vieglāk nekā tagad. Tad cilvēkiem tas bija pārsteigums — privātais ēdināšanas uzņēmums, un tik labs! Katru nedēļu klāti galdi kādā sarīkojumā. Cilvēku rocība bija lielāka.
— Šobrīd visgrūtākais ir tas, ka joprojām nav sabiedrības vidusslāņa. Ir daudz bagātu cilvēku, arī pie mums tādi iegriežas, kuri ikrus ar karotēm ēd. Kam līdzekļu vairāk, pasūta daudz un bagātīgi. Acīmredzot tālab par “Retrobāru” radies priekšstats, ka te ir ļoti dārgi. Taču arī par trim latiem var uzklāt galdu ar daudzveidīgiem ēdieniem, — saka uzņēmējs.
Kā pateicību saņem vīzu
Šajos gados izveidojies pastāvīgo viesu loks — uzņēmēji, mākslinieki, arī ārzemju pārstāvniecību darbinieki. Piemēram, atzinīgi kafejnīcas darbu vērtē Krievijas un Baltkrievijas vēstnieki Latvijā, kuriem patīk piedāvātā ēdienkarte. Bieži apmeklētāji bijuši vācieši. Kad te viesojās ASV vēstniecības Latvijā pārstāvji, saimnieki saņēma īpašu atzinību — vīzu iebraukšanai ASV uz desmit gadiem jebkurā laikā. Esot jāsāk domāt par tās izmantošanu.
Apmeklētāju vēlmēm jācenšas iztapt joprojām. Ja klients vēlas, jāpasniedz pat tas, kas pēc kulinārijas standartiem kopā nesader. Arī mannas biezputru var izvārīt. Jāpagaida, bet būs.
Nepārspētās kartupeļu pankūkas
Neskatoties uz šodienas iespējām un apmeklētāju informētību, visiecienītākais ēdiens joprojām ir un paliek karbonāde. Pieprasīts ir arī “Retrobāra” firmas ēdiens — ribiņas austrumnieku gaumē, vistas rulete ar žāvētām plūmēm. Un, protams, kartupeļu pankūkas.
No tām nekad neatsakās Baltkrievijas vēstniecības darbinieki. Šķiet, kas tur īpašs? Vai tad Rīgā šo ēdienu nevar nobaudīt? Kā pārliecinājusies Medņu ģimene, kafejnīcās lielākoties kartupeļu masu sarīvē no rīta un tad visu dienu cep. “Retrobārā” visu gatavo no jauna. Tad arī smeķis ir cits.
Uzslien šķūnīti, un miljons rokā?
15 gadu tik nelielam uzņēmumam ir ilgs laiks. Finansiāli cilvēkiem šobrīd ir grūti, tāpēc apmeklētāju nav daudz. Konkurence? Liela, bet vajadzīga. It kā viena joma, tomēr katrs piedāvā ko savu.
— Mani pārsteidz viena lieta. Nekur Latvijā tik mazā posmā, kā tas ir te, nav tik daudz ceļmalas krodziņu. Vienā čupiņā var saskaitīt sešus. Intereses pēc braucām no Rīgas uz Ventspili. Pa visu ceļu bija tikai trīs. Secinājām, ka paši vien esam vainīgi, tik ilgi noturēdamies.
Laikam kāds domā, ka īsā laikā var gūt pamatīgu peļņu. Aizkulises neviens neredz.
Kafejnīcu daudzuma dēļ jau apmeklētāju skaists nepieaug. Tas viss ir mūsu pašu “nopelns”. Acīmredzot par sevi esam radījuši iespaidu, ka uzslien tik šķūnīti, un miljons rokā, — uzskata Jānis Mednis.
Drosme klauvēt pie svešām durvīm
Lai uzņēmums “turētos virs ūdens”, visu laiku jāmācās. Tas atbilst Jāņa Medņa vaļaspriekiem — svešvalodu apguvei un ceļošanai. Pēdējos piecos sešos gados viņi ar kundzi Ievu apceļojuši vismaz 15 valstu. Bez tūrisma firmu starpniecības. Ar savu auto. Pēc iespējas mazāk cenšoties iegriezties lielākajās pilsētās, jo tieši laukos var izbaudīt konkrētās valsts skaistumu, sastapt īsteno francūzi vai itāli.
Svešvalodas ne tikai var, bet arī vajag apgūt. Tās atver daudzas sirdis un durvis, kā arī ietaupa līdzekļus. To var nosaukt arī par drosmi — klauvēt pie svešām durvīm. Dažkārt cilvēkos tas izraisa izbrīnu — kā divi pensionāri no Latvijas te nokļuvuši?
Sasveicinies un uzsmaidi
Jānis Mednis ir pārliecināts, ka vismaz sasveicināties jāprot tās valsts valodā, kurā esi ieradies. Ja arī neesi pareizi pateicis, bet vismaz mēģinājis, cilvēki sāk smaidīt, un tas jau ir sarunas sākums. Tādējādi viņi nes Latvijas vārdu pasaulē.
— Francijā mūs aizveda uz nelielu ģimenes kafejnīcu. Tur ne tikai baudījām vietējos ražojumus, bet arī aizguvām kaut ko no viņu virtuves un saimniekošanas iemaņām. Viss supermoderns, bet roku darbs vienalga ir, jo tā ir vērtība. Katrā šādā braucienā ir ko gūt. Tā ir iespēja baudīt to, ko pie mums tikai dēvē par Itālijas picu vai spageti, — stāsta Jānis Mednis.
Tārpi cukura glazūrā
Par gardēdi viņš sevi īsti nesauktu. Drīzāk gan par cilvēku, kuram interesē nogaršot un pagatavot dažādus ēdienus. Arī tam dažkārt vajadzīga drosme. Francijā baudījuši zaļās vardes, kuras esot ļoti garšīgas. Vērojuši, kā pagatavo gliemežus. Izmēģināti arī japāņu un ķīniešu virtuves smalkumi. Piemēram, cukurotas sliekas, kuras esot vēl glumākas nekā itāļu makaroni, vai tārpi cukura glazūrā. Pēc šī ēdiena baudīšanas gan derot uzdzert kaut ko grādīgāku. Lai tā lieta drošāka.
Medņa kungam tīk izmēģināt arī ko pazīstamāku. Kādā televīzijas raidījumā noskatījis, kā Andris Jakubāns un Ēriks Hānbergs gatavo “septiņu dienu gaļu” — gaļas un dažādu garšaugu kārtojumu. Izdevies tik brīnišķīgi, ka gatavojies abiem vīriem sūtīt pateicību.
Cer uz mazbērniem
Skati, no kuras puses gribi, šis biznesa skrējiens vairāku gadu garumā devis daudz. Viens no būtiskākajiem ieguvumiem — prasme saimniekot. Vai otrreiz vēl ko tādu sāktu? Laikam gan nē, bet… mēģinātu darboties citā jomā.
Šobrīd “Retrobārs” joprojām ir ģimenes uzņēmums. Grūti teikt, kāda būs tā nākotne. Bērni strādā savās profesijās, kuras negrasās mainīt. Vēl cerot uz mazbērniem.
— Par to, ka “Retrobārs” šobrīd vēl aktīvi strādā, jāpateicas manas kundzes Ievas atbalstam, darbam un optimismam, — saka Jānis Mednis.
Raksta memuārus
Optimisma arī viņam pašam nekad nav trūcis. Bez tā diezin vai pietiktu spēka no postažas paglābt un atjaunot senču mājas “Brodiņ—Cērteles” Cesvaines pusē. Tas bija pienākums. Zemes īpašumā, kas reģistrēts ap 1730. gadu, arī saimniekoja Jānis. Šobrīd lauku mājas pamazām atgūst spožumu. Neviens no Medņu dzimtas tajās gan nedzīvo. Varbūt kādreiz…
Iespēju un liktenīgu pagriezienu Jānim Mednim dzīvē bijis pārpārēm. To visu viņš iecerējis atklāt savos memuāros. Tas ir vēl viens projekts, kuru jāsteidz īstenot.
