“Uzņēmumam labākā reklāma ir lieliski padarīts darbs,” uzskata aizkrauklietis Ainārs Vorslavs, kurš jau 12 gadu vada savu uzņēmumu “Jards”.
“Uzņēmumam labākā reklāma ir lieliski padarīts darbs,” uzskata aizkrauklietis Ainārs Vorslavs, kurš jau 12 gadu vada savu uzņēmumu “Jards”. Tas ir ģimenes bizness, jo tajā iesaistīta arī sieva Ruta. Uzņēmējs atklāj, ka pagaidām darbs ir arī viņa vaļasprieks, un dīkas dzīves nostalģijā, kad gribētos tikai siltas čībiņas un jumtu virs galvas, viņš vēl negrimst.
Starp Rīgu un laukiem
— Ar ko nodarbojāties, pirms nodibinājāt savu uzņēmumu?
— Strādāju bijušajā “Lauktehnikā”. Kā jaunais speciālists sākumā biju inženieris, vēlāk — priekšnieks apkopes stacijā, kura sniedza pakalpojumus Aizkraukles rajona organizācijām, kolhoziem un sovhoziem. Tolaik tādu bija vairāk nekā divdesmit, un mēs ierīkojām apkures sistēmas, saldēšanas un slaukšanas iekārtas, veicām elektromērījumus un montāžas darbus.
— Tolaik labi iepazināt Aizkraukles rajonu un cilvēkus?
— Darbs bija ļoti mobils, labi pazinu visu kolhozu priekšsēdētājus, vietniekus, sagādniekus un citus speciālistus. Ar katru no viņiem iznāca tikties pat vairākas reizes mēnesī. Mums vajadzēja sagādāt visu nepieciešamo, lai laukos varētu sekmīgi saimniekot. Fondi, rezerves — to vajadzēja izcīnīt, jo bijām starpnieki starp Rīgu un laukiem.
— Darbs jums šķita interesants?
— Katrs darbs ir interesants, īpaši, ja tas patīk un padodas. Darbs bija saistīts ar daudzām īpatnībām, jo ne toreiz, ne tagad neviens neko bez maksas nedeva un nedod. Vajadzēja apgūt visus paņēmienus, kā sagādāt nepieciešamo, un mums tas veiksmīgi izdevās. Jau tolaik mums bija ap desmit mobilo vienību, savs radio dienests. Mašīnas bija aprīkotas ar rāciju, tajā laikā tas bija retums.
Mēneša beigās braucu apskatīt darbinieku paveikto, un vesels piedzīvojums bija tikt līdz galam. Pavasaros un rudeņos ceļi bija neizbraucami, un ne reizi vien palikām pusceļā. Labi, ka bija traktori, ar ko iegrimušās mašīnas izvilkt. Kolhozu laikos smagās tehnikas bija vairāk, līdz ar to arī ceļi sliktāki.
— Varbūt kāda vieta ar kaut ko īpašu palikusi atmiņā?
— Joprojām atceros tos kolhozus, kuros bija enerģiski vadītāji un sagādnieki, kuri spēja “izsist” fondus pat no mums. Šajā ziņā izcēlās Daugavas kreisā krasta saimniecības — Sunākste, Sece, Ērberģe. Visi pūlējās, lai vairāk varētu uzcelt, kaut ko jaunu ierīkot. Tie bija astoņdesmitie gadi, cits laiks.
Parādu dala kristīgi
— Kāpēc izlēmāt dibināt uzņēmumu?
— Pienāca laiks, kad visiem bija ļoti grūti, jo “pa vecam” vairs nevarējām strādāt, bet “pa jaunam” nemācējām. Turpinājām strādāt, tomēr krājās parādi. Ar pārvaldnieka atbalstu mūsējo kā vienu no pirmajām “Lauktehnikām” Latvijā veiksmīgi sadalīja vairākos uzņēmumos, un tie, kuri darbojās kādā nozarē, varēja turpināt strādāt. Mēs palikām tajās pašās telpās kā fermu stacija, bija vēl arī tādas struktūrvienības kā autotransports, pakalpojumi, tirdzniecība, apgāde. “Lauktehnika” savas funkcijas turpināja un turpina pildīt vēl šobrīd, neviena struktūrvienība nav zudusi. Kā savas nozares vadītājam man piedāvāja pārņemt uzņēmumu. Vienlīdzīgi sadalījām arī “Lauktehnikas” parādus — ap pusotra miljona rubļu. Katrs savu nozari balstījām, izkļuvām no parādiem. 1992. gadā nodibināju individuālo uzņēmumu “Jards”, tagad tā ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību (SIA), kurai esmu vienīgais īpašnieks.
— Kas 12 gados jūsu uzņēmumā ir mainījies?
— Pamats aizvien ir pakalpojumu sniegšana — santehnikas, saldēšanas, ventilācijas iekārtas un to montāžas darbi. Esam ieguvuši licences, lai darbus varētu veikt atbilstoši mūsdienu prasībām. Sākām strādāt 20 kvadrātmetros, šobrīd iekārtotas plašas tirdzniecības telpas vairākās Latvijas pilsētās, un mums ir sadarbības partneri Francijā, Itālijā, Beļģijā. Latvijā ierīkojam saldēšanas un kondicionēšanas iekārtas, viss tām nepieciešamais ir mūsu noliktavās. Pēdējos gados ierīkojam arī ventilācijas iekārtas. Padomju laiku caurumainie logu rāmji un spraugas ir pagātne, bet bez svaiga gaisa neviens iztikt nevar. Visi saprot, ka cilvēka labsajūtai svarīga ir telpu ventilācija, un pēdējā laikā šīs iekārtas ir pieprasītas. Šogad pamatīgi strādājam apkures sistēmu sfērā, arī tajā mums ir pieredze.
“Tā ir mūsu iespēja”
— Vai viegli būt vadītājam?
— Tiem, kuri uzskata, ka tas ir viegli, gribētu ieteikt pamēģināt pašiem. Tas ir ļoti smags darbs, turklāt jāatbild par cilvēkiem, kuri strādā manā uzņēmumā. Šobrīd SIA “Jards” nodarbina 30 cilvēku. Jādomā ne vien par to, lai viņi nopelnītu algu, bet jārada arī piemēroti sadzīves apstākļi, materiālā bāze un jāplāno uzņēmuma attīstība. Šobrīd mums Latvijā ir vairākas tirdzniecības vietas — Rīgā, divi veikali Aizkrauklē, tirdzniecības centrs Viļānos un veikals Ludzā.
— Jums ir arī brīvais laiks?
— Šobrīd darbam veltu ļoti daudz laika, bet tā ir mūsu iespēja neilgā laikā izdarīt to, ko citi varbūt sasniedz piecdesmit gados. Vēlāk būsim pelnījuši vairāk brīva laika, tad varēs atpūsties. Brīvdienās cenšos kopā ar ģimeni braukt ekskursijās, apciemot draugus. Esam izbraukājuši Latviju, cenšamies arī doties uz svešām zemēm. Sieva bija Ēģiptē, es katru gadu uz ārzemēm dodos galvenokārt darba komandējumos. Redzot, kā cilvēki pasaulē dzīvo, apzināmies, cik tomēr labi pie mums, Latvijā. Aizkraukle kļuvusi par modernu un skaistu pilsētu, to novērtējuši arī mūsu biznesa partneri. Man šķiet, ka Daugavas krastā nav labākas vietas par Aizkraukli.
Diemžēl pietiekami daudz laika neatliek bērnu audzināšanai, bet te piepalīdz abas vecmāmiņas — viena dzīvo Aizkrauklē, otra Latgalē.
Sportiska ģimene
— Savus dēlus stingri audzināt?
— Diezgan. Uzskatām, ka viņiem jāstrādā, lai saprastu, ka no nekā nekas nerodas. Jo ātrāk viņi to iegaumēs, jo pašiem labāk. Brīvlaikā viņiem cenšamies dot darbu mūsu uzņēmumā. Ne tikai tāpēc, lai paši mācās pelnīt, bet arī radīt interesi par tehniskām lietām, mazliet ieaudzināt arī darba mīlestību. Dēliem ļaujam būt patstāvīgiem, atpūsties, taču vienmēr zinām, kur viņi ir. Abi dēli sporto, viņi spēlē rajona rokasbumbas izlasē. Mācību laikā treniņi notiek četras reizes nedēļā, puiši piedalījušies sacensībās arī ārzemēs.
Bērni mūs klausa, un arī mēs cenšamies viņus uzklausīt. Lai tā būtu, vecākiem ar savu uzvedību jārāda piemērs, tikai tā veidojas labas attiecības ģimenē.
— Arī pats esat bijis sportists?
— Agrāk slēpoju, piedalījos vieglatlētikas sacensībās, arī šobrīd cenšos atvēlēt laiku fiziskām aktivitātēm. Ik rītu stundu veltu sportošanai, savukārt sievai patīk izkustēties vakaros. Viņa skrien, patīk pastaigas, un abi, ja iespējams, apmeklējam treniņzāles.
Skolotāja arī “Jardā”
— Sieva Ruta jau kopš uzņēmuma dibināšanas ir jūsu biznesa partnere?
— Sākumā viņa audzināja bērnus, tad sāka strādāt par pārdevēju, bet nu jau firmā nodarbojas ar pašu galveno — finanšu jautājumiem. Viņai tas patīk, padodas, un tas ir galvenais.
— Kā tas ir — būt sievas priekšniekam?
— Es neiejaucos viņas darbā, jo sieva savu lietu ļoti labi pārzina, un mums strīdu nav. Mans uzdevums ir meklēt jaunus sadarbības partnerus, sieva kārto citas lietas. Rutai ir filoloģes izglītība, taču par pedagoģi strādājusi tikai praksē. Mūsu uzņēmumā viņai jānodarbojas ne tikai ar finansēm, bet arī ar cilvēkiem, un viņa ir skolotāja arī mūsu kolektīvā.
Nauda gandarījumu nesniedz
— Nereti dzirdēts, ka uzņēmēji ilgus gadus nav izmantojuši atvaļinājumu. Un jūs?
— Pirmos sešus gadus ne reizi nebiju ilglaicīgā atvaļinājumā. Tūrisma braucieniem varam izbrīvēt kādu nedēļu vai pusotru. Uzņēmums darbotos un nekas nenotiktu arī bez mums, jo patlaban mums ir lieliska komanda, tomēr labāk, ja esam uz vietas.
— Par ko jums ir lielākais gandarījums?
— Nauda to noteikti nesniedz, jo tās allaž pietrūkst gan tiem, kuri nepelna, gan tiem, kuri labi pelna. Prieks par paveikto, kad viss labi izdarīts. Gandarījums bija, kad iekārtojām veikalu “Māja” Aizkrauklē, ir patīkami strādāt sakārtotā vidē.
— Kas ir grūti uzņēmējam Latvijā?
— Dzīves nepastāvība rada nedrošību, jo nevar prognozēt, kas notiks pēc vairākiem gadiem. Sociālisma laikos bija darbs, plāns, tikai strādā, diemžēl mūsu valdība liedz uzņēmējiem plānot savas iespējas, finanšu līdzekļus, jo reāli viss ik dienu mainās.
Savā uzņēmumā cenšamies radīt stabilitāti — strādājam savā ēkā, nevis īrētā, uz savas zemes. Ja zini, ko gribi, tas jau ir pamats nākotnei. Jāprot visu sabalansēt. Arī mums ir kredīti, bet tie ir samērojami, un nav nekāda finanšu riska.
Elektriķis kļūdās vienreiz
— Kas jums bija noteicošais profesijas izvēlē?
— Man vienmēr patikušas tehniskas lietas, jau kopš bērnības pašmācības ceļā apguvu elektroniku, izzināju elektrību. Bija arī eksperimenti, un pāris reižu “pa nagiem” dabūts. Elektriķis kļūdās tikai vienreiz, bet, ja ir zināšanas un nopietna attieksme pret darāmo, elektrība nav bīstama. Cilvēks visu var iemācīties, ja vien grib.
— Jūs ticat horoskopiem?
— Jā, un man piemīt dažas Auna zīmei raksturīgas īpašības, piemēram, mērķtiecība. Ar pieri sienā gan esmu iemācījies neskriet, kaut savu reizi ierāpot sienā var arī Skorpions vai Vēzis, lai saprastu, ka spīles vai ragus var aplauzt. Tas vajadzīgs katram.
— Vai jums ir kāds sapnis?
— Nostalģija pēc dīkas dzīves mani vēl nav pārņēmusi, un pagaidām negribu tikai siltas čības un nedarīt neko. Darbs ir mans vaļasprieks, patīkami, ja izdodas un cilvēki ir apmierināti. Uzskatu, ka pirmajā vietā ir klients un nav nekā svarīgāka par doto solījumu.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Ainārs Vorslavs.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1962. gada 6. aprīlis, Dobele.
NODARBOŠANĀS: SIA “Jards” direktors.
IZGLĪTĪBA: augstākā — beidzis Politehnisko institūtu (tagad — Tehniskā universitāte), enerģētiķis.
ĢIMENE: sieva Ruta — SIA “Jards” finanšu direktore, dēli Armands (17) un Kristaps (15) mācās Aizkraukles novada ģimnāzijā.
HOROSKOPA ZĪME: Auns.
VAĻASPRIEKS: sports, ceļošana.
