Aizkraukliete Margarita Savicka jau 31. gadu Jaunjelgavas vidusskolā māca krievu valodu un ir viena no pirmajām kristīgās mācības skolotājām Aizkraukles rajonā. Skolotājai netrūkst arī sabiedrisko pienākumu — viņa jau no 1990. gada ir Aizkraukles novada domes dzīvokļu komisijas locekle. Margaritas kundze darbojas arī Jaunjelgavas evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzē un ir svētdienas skolas skolotāja. Viņai patīk ceļot un interesē kristietības vēsture, kā arī satikties un dibināt kontaktus ar kristiešiem ārpus Latvijas.
Iepazīstas taigā, vācot sveķus
— Jūsu dzimtene ir Sibīrija. Vai esat izsūtīto bērns?
— Esmu divu represēto vecāku — latvietes un ukraiņa — bērns. Manu māti no Latvijas izveda divreiz — 1941. un 1949. gadā. Viņas ģimene dzīvoja Talsu rajonā, kur mans vectēvs bija virsmežzinis, un nodevības dēļ arī viņa ģimeni izsūtīja. Palika tikai viena meita, kuras tobrīd nebija kopā ar vecākiem. Vectēvu no ģimenes atdalīja, un viņš jau 1941. gadā nomira Gulagā. Vecāmāte ar diviem bērniem izturēja. 1946. gadā ģimene pirmo reizi atgriezās Talsos, kur māte beidza medicīnas māsu skolu un strādāja vietējā slimnīcā. 1949. gada ziemā māti un vecmāmiņu aizveda vēlreiz, jo viņas neesot izcietušas pirmajā izsūtījuma reizē piespriesto sodu. Un tad māte satika savu nākamo vīru — manu tēvu, kurš bija izsūtīts no Ukrainas. Viņš bija students, nebaidījās teikt, ko domā, tāpēc vienā šādā reizē viņu arestēja un izsūtīja uz desmit gadiem.
Viņi satikās un iemīlējās, taigā vācot sveķus. Izveidojās ģimene. Mājās varējām braukt jau 1956. gadā, bet 1957. gadā piedzima mans brālis, un mēs Latvijā atgriezāmies tikai 1960. gada beigās. Iekārtojāmies Jaunjelgavā, jo tur jau dzīvoja pazīstami izsūtītie, kuri bija atgriezušies agrāk. Māte strādāja Jaunjelgavas slimnīcā, bet tēvs bija dzelzsbetona rūpnīcas direktors. Viņš nomira ar insultu 48 gadu vecumā, un māte mūs audzināja kopā ar vecmāmiņu.
Piepilda vecāku vēlēšanos
— Kāpēc izvēlējāties skolotājas profesiju?
— Man vienmēr patika skolā. Mācības iesāku Krievijā un turpināju Aizkrauklē. Man patika literatūra, tēvs daudz lasīja, tāpat māte. Viņiem bija sapnis — lai es iegūstu labu izglītību un kļūstu par skolotāju. Iesāku studēt, bet pēc tēva nāves man vajadzēja sākt strādāt un mācīties neklātienē, jo mātei bija maza alga.
Esmu skolotāja, un tas ir mans sirdsdarbs, kuru nemainītu ne pret vienu citu profesiju. Skolēni neļauj pagurt, noskumt vai dusmoties. Viņi, īpaši jaunākajās klasēs, nereti man uztic pat savus noslēpumus un jautā padomu. Priecājos, ja viņu problēmas varam atrisināt.
Ticība no ģimenes
— Kā jūs kļuvāt par kristieti? Padomju laikā skolēni taču baznīcu nedrīkstēja apmeklēt?
— Man bija ļoti ticīga māte un vecmāmiņa. Viņas stāstīja arī par to, kāpēc mūs izsūtīja, kāpēc Latvijā tādas pārmaiņas. Vecmāmiņa bija unikāla sieviete — liela rokdarbniece ar bagātu zināšanu pūru. Vecmāmiņa darbojās Rojas luterāņu draudzē un bija dāmu komitejas priekšsēdētāja, ļoti gudra un erudīta sieviete. Viņa daudz pastāstīja arī par Latvijas brīvvalsts laiku, arī mātesbrālis rakstīja savas piezīmes. Viņu atziņas palikušas prātā uz mūžu.
Arī māte padomju laikā, strādādama bērnudārzā, neatteicās no ticības Dievam, un mēs allaž apmeklējām Jaunjelgavas luterāņu baznīcu. Atceros, kad bijām atbraukuši no Krievijas un mitām Jaunjelgavā, mātei un vecmāmiņai vislielākais prieks bija par to, ka šajā pilsētā ir baznīca un to var apmeklēt, kad vien vēlas. Viņām tas bija spēka avots pēc Sibīrijā pārdzīvotā. Svētdienās uz baznīcu viņas brauca arī no Aizkraukles. Mājās mēs svinējām arī Ziemassvētkus un par Dievu runājām bieži.
Iemāca piedot
Mums bija pieteikts, ka bērni par šīm sarunām nevienam nedrīkst stāstīt. Es zināju, kāda patiesībā ir Latvijas vēsture un kāda ir padomju politika. Taču tas man netraucēja dzīvot, jo, nestāstot par izsūtījumu svešiem, skolā sliktāk pret mani neizturējās. Biju garīgi stipra, jo vecāki man mācīja, ka ar daudzām problēmām jātiek galā pašai un nav par tām “jābazūnē” sabiedrībā. Šo ieteikumu atceros vienmēr, un tas man palīdz dzīvot arī tagad, kad vecāki mūžībā.
Ļoti derīgu atziņu guvu no vecmāmiņas, kura pati spēja un arī man iemācīja piedot saviem pāridarītājiem. Viņa neļaunojās pat uz tiem cilvēkiem, kuri bija vainīgi ģimenes izsūtīšanā un darīja pāri arī pēc atgriešanās Latvijā. Reiz, kad bijām Rojas kapsētā, viņa aizgāja arī pie nosūdzētāju kapiem un piedeva visu ļauno, ko viņi bija darījuši. Tā dzīvoju arī es, un nav neviena cilvēka, kuram es vēlētu sliktu vai priecātos par kāda nelaimi.
Aizkustina mācītāja vārdi
— Vai par kristieti kļuvāt aiz pārliecības?
— Tas bija laiks, kad es vēl maz sapratu gan par ticības spēku, gan Dieva mīlestību, ko viņš dāvina katram cilvēkam. Reiz kapusvētkos Skrīveru kapsētā, kur atdusas tēvs un vecmāmiņa, mācītājs runāja par mūžību, par paveiktajiem un nepadarītajiem darbiem un par attieksmi pret cilvēkiem. Viņa vārdi mani tik dziļi aizkustināja, ka pār mani nāca Dieva žēlastības atklāsme. Tad sāku meklēt iespēju klausīties Dieva vārdos. Tajā laikā Aizkrauklē dibināja luterāņu draudzi, bet no Jaunjelgavas draudzes mani lūdza strādāt ar bērniem. Taču es tik maz ko zināju, tāpēc sāku mācīties Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes skolotāju kursā. Triju gadu laikā es apguvu ļoti daudz par kristīgo ticību, ētiku un kultūrvēsturi. Ieguvu reliģijas un ētikas skolotājas kvalifikāciju un tā kopš 1999. gada Jaunjelgavas vidusskolā pirmajām trijām klasēm arī mācu kristīgo mācību, vadu arī Jaunjelgavas luterāņu draudzes svētdienas skolu.
— Jūs esat gandarīta par to, ko darāt?
— Tas bija laiks, kad Aizkraukles rajonā kristīgās mācības skolotājas apvienojās. Mēs nešķirojam konfesijas, bet par Dievu bērniem stāstām no Bībeles. Skolēnu skaits pieaug, jo vecāki izvēlas šo mācību, un par to esmu gandarīta. Es bērniem cenšos parādīt Dieva mīlestības stiprumu ar savu labvēlīgo attieksmi pret viņiem. Priecājos, ka mani audzēkņi, aizgājuši no Jaunjelgavas uz Rīgu, turpina kristīgo dzīvi un iesaistās lielās draudzēs, kur daudz jauniešu.
Mēs veidojam dažādus uzvedumus par Bībeles tēmām un rādām tos arī citās vietās. Labi saprotamies ar katoļu draudzes bērniem. Priecājos, ka arī Jaunjelgavas bērnudārzā ir kristīgās mācības pulciņš un mazie jau tur sāk apjaust Dieva mīlestību un žēlastību. Viņi skolā ierodas jau ar zināšanām par Bībeli un ticību.
Gaida Ziemassvētkus
— Ko šajā klusajā laikā bērni dara skolā un draudzē?
— Gatavojamies Ziemassvētkiem. Šodien mums būs Adventes pasākums, kurā 2. klases bērni rādīs iestudējumu, un kopā ar mums būs arī tēvs Jānis no Skaistkalnes klostera. Tad būs uzvedums arī pamatskolas klasēm un pasākumi svētdienas skolas audzēkņiem. Gadu gaitā esam ieguvuši draugus citās valstīs, pat Amerikā. Bērni labprāt brauc arī uz vasaras ticīgo nometnēm. Svētdien būsim Ogrē, tiksimies ar ogrēniešiem, 25. decembrī draudzē būs ģimeņu pasākums.
— Kādas ir jūsu, kristietes, gadu gaitā gūtās atziņas par ticību un cilvēka likteni?
— Cilvēks bieži iedomājas, ka viss ir viņa spēkos un viņš varētu būt kur citur un darīt pavisam ko citu. Esmu secinājusi, ka no mums nekas nav atkarīgs, jo mēs katrs vienmēr esam tur, kur tajā brīdī mums jābūt, un tas viss ir Dieva ziņā. Domāju, kāpēc es nevaru aiziet no Jaunjelgavas? Kamēr man bija jārūpējas par māti un vecmāmiņu, es nekur nevarēju pārcelties, jo viņām te bija labi. Bet varbūt Dievs man bija sagatavojis tieši šo ceļu?
Reiz, esot Austrijas klosterī Altenburgā, es ieraudzīju daudzas lietas, kas “atvēra man acis” lai es saprastu, kāds ir Dievs un kāpēc viņš mani sauc. Domāju par mūkiem, kuri viņam kalpo, būdami jauni, un savu vietu dzīvē atraduši, tieši kalpojot Dievam. Mani šajā klosterī stiprināja miers un klusums, kāds valda tikai kristīgo cilvēku vidū.
Katram savs pārbaudījums
Cilvēkiem ir jāpalīdz ikdienas grūtībās, taču arī jāsaprot, ka Dievs katram uzliek tādu pārbaudījumu, kādu cilvēks spēj izturēt.
Negribu teikt, ka esmu izdarījusi kaut ko nozīmīgu, taču esmu satikusi daudzus interesantus cilvēkus, un mūs vieno tieši kristīgā ticība. Es vispār esmu darītāja, tāpēc nekad neesmu gribējusi būt pirmajā rindā baznīcā vai kādā citā vietā. Steidzīgajā laikā pirms Ziemassvētkiem vajag vairāk izjust klusumu un mieru. Domās sevi jāsakārto un jādomā, ka Dievs ir blakus.
Mīlestība dod dvēseles mieru
— Jūsu svētdienas skolas bērni un arī skolēni jums ļoti “pieķeroties” — teica daži jūsu kolēģi. Kā jūs rodat ceļu uz viņu sirsniņām?
— Mazie ir labestīgi un grib, lai viņus nereti vienkārši samīļo. Jo ir tāds laiks, ka viņiem vajadzīgs tieši skolotājas rokas siltais glāsts vai buča. Eiropā to neatzīst un šādu izturēšanos var nepareizi saprast. Taču es gribu bērniem savu mīlestību parādīt arī ar pieskārienu, nevis tikai izteikt vārdos.
Cilvēka jūtas izsaka arī acu skats, un bērni taču to redz, dzird, kādā tonī runāju, un viņi mani pieņem tādu, kāda esmu. Vienā skolotāju sanāksmē Bauskas rajona kristīgajā skolā iemācījos dziesmu, kuras vārdus klusībā nereti atkārtoju: “Es esmu bēdīgs, bet tā tas nevar būt, tāpēc, ka Dievs mīl mani, un es mīlu tevi.” Domājot par šiem vārdiem, var redzēt, kuram bērnam pietrūkst mīlestības, un viņš nereti jautā — vai mēs dziedāsim savu dziesmiņu?
— Ko visiem mums novēlat?
— Iemācīties piedot saviem pāridarītājiem un mierīgu sirdi gaidīt Ziemassvētku brīnumu! Dievs šo mieru dod, tāpēc vairāk vajag paļauties uz viņu, strādāt un cerēt, tad arī pasaule un cilvēki apkārt būs gaišāki un labestīgāki. Simboliski gribu pasniegt un paspiest roku ar miera izlīguma vārdiem: “Miers ar jums!” saviem kolēģiem, tuviem cilvēkiem, draugiem, skolēniem, vecākiem, visiem, ar kuriem esmu kādreiz sastapusies un ar kuriem tikšanās vēl priekšā.
Lai katrs no mums piedzīvo Ziemassvētku brīnumu, lai sirdis ir atvērtas mīlestībai, labestībai, sadraudzībai un piedošanai!
VĀRDS, UZVĀRDS: Margarita Savicka.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1953. gada 11. maijs, Krasnojarskas apgabals.
IZGLĪTĪBA: augstākā, absolvējusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti un Teoloģijas fakultātes skolotāju kursu.
DARBAVIETA: Jaunjelgavas vidusskola.
VAĻASPRIEKS: rokdarbi un grāmatu lasīšana.
HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.
