Cope — tie ir svētki!
Pēc aiziešanas pensijā no darba Pļaviņu hidroelektrostacijā, kur daudzi gadi nostrādāti par elektroatslēdznieku, aizkrauklietis Alfons Krūmiņš pilnībā nodevies saviem vaļaspriekiem — muzicēšanai un copei. “Esmu brīvs cilvēks,” viņš teic, tāpēc dienas piepilda ar to, kas sirdij tuvs un tīkams. No aizkrauklieša staro optimisms, darbīgums un dzīvesprieks, sarunas laikā viņš par daudzām lietām saka: “Forši!” Savukārt es domāju: cik forši būtu, ja cilvēku ar tādu domāšanu un dzīves uztveri mums līdzās būtu pēc iespējas vairāk.
Uz balli — pēc siena pļaujas
— Ko jums nozīmē mūzika?
— Mūzikas mīlestība man nāk līdzi no senčiem. Manai mammai bija trīs brāļi — Paulis, Voldis un Augusts, viņi paši bija uzmeistarojuši klavieres un muzicēja, spēlēja arī Daudzeses pūtēju orķestrī. Arī es pašmācībā apguvu trompetes spēli, spēlēju ballēs. Bērnība un jaunība pagājusi Daudzeses pusē, bija lauki un daudz darāmā: jāpļauj siens, jāravē dārzi. Darbos iesaistīja visu ģimeni, domāju, tas arī ir pamats, kāda personība tālāk izveidojas. Atceros, man pateica tā: nopļausi pļaviņu, tiksi uz balli, nenopļausi, netiksi! Bet man ballē vajadzēja trompeti spēlēt, bijām trīs muzikanti: akordeonists, bundzinieks un es, tad arī nācās visu laikus izdarīt, lai tiktu uz balli.
— Aktīvi muzicējat gan kopā ar sievu Sandru, gan Aizkraukles pagasta vīru vokālajā ansamblī “Es atnākšu”. Kā sākās jūsu aizraušanās ar muzicēšanu?
— Sieva Sandra jau daudzus gadus dzied sieviešu vokālajā ansamblī “Spīdala”, tāpēc pašdarbnieku dzīve man nebija sveša. Pēc viņas iniciatīvas arī es sāku dziedāt vīru ansamblī, lai nesēdētu un neskatītos no malas. Ansamblim ilgu laiku nebija nosaukuma, tad izdomājām, ka varētu paņemt vienas skaistas dziesmas nosaukumu, ko dziedam — “Es atnākšu”, tā arī nosaucām ansambli. Par to, ka esmu uz skatuves un plašākai publikai dziedu paša komponētas dziesmas, par iedrošināšanu paldies jāsaka ansambļu “Spīdala” un “Es atnākšu” vadītājai Janīnai Zolotorenko, kā arī Anitai un Jānim Ostrovskiem.
Kolektīvu līmenis aug
— Daudz iznāk koncertēt pa Latviju. Kādas pārdomas par redzēto un piedzīvoto?
— Pašdarbības kolektīvi daudz muzicē vietējos pasākumos, braucam uz pasākumiem pie kaimiņiem, ir arī koncerti, kuros iedzīvotāji var nākt un novērtēt mūsu ieguldīto darbu, baudīt priekšnesumus. Nupat bijām Dzelzavā, tur bija sabraukuši vairāk nekā desmit ansambļu, visi dziedājām, iznāca ļoti emocionāls un pozitīvs koncerts. Gribu uzsvērt, ka pašdarbnieku kolektīvu līmenis aug katru gadu, to jūtu gan kā dalībnieks, gan kā skatītājs — tas ir patīkami. Žēl, ka klausītāju tomēr ir maz, zāles vienmēr ir pustukšas, lai gan pasākumi vienmēr ir par brīvu. Cilvēkiem nav intereses, par slinku, lai atnāktu un kaut uz vienu vakaru aizmirstu par saviem pienākumiem un problēmām, vērojot priekšnesumus.
— Kā top jūsu dziesmas?
— Ir dziesmas, kurām vārdu autore ir mana sieva, ļoti patīk koknesiešu dzeja. Ārijai Ārei un Sarmītei Rodei ir silta dzeja, arī no vairākiem viņu dzejoļiem ir sakomponētas manas dziesmas. Katram dzejniekam ir sava dzeja, savs pantmērs, nevaru uzreiz radīt dziesmu, paņemot pirmo dzejoli, ir “jāpiešaujas”, jāizprot otrs cilvēks, ko viņš ar to gribējis pasacīt, jābūt padziļinātai interesei. Man ļoti patīk mūsu tikšanās Koknesē, kad reizi gadā satiekamies dzejas pēcpusdienās un ar viņu dzejoļiem spēlēju dziesmas. Man ir nepabeigtas dziesmas Daugavai, Lāčplēsim, Spīdolai, pie tām vēl jāpiestrādā, taču tās top. Ir iznākusi dziesmu grāmata “Daugavas dziesmas”, kurā ir apkopoti apriņķī dzīvojošo mūziķu darbi, tur ir iekļautas arī divas manis komponētās dziesmas — “Dzimtenei” un “Putni putenī”. Tām ir dziļi teksti par Daugavu, Latviju un dzimteni. Pašlaik top dziesma “Manai dzimtenei”, ko esmu iecerējis veltīt savai tēvzemei 100. dzimšanas dienā.
Lai kritiķi paši rada!
— Esat mūziku arī apguvis skolā?
— Visu, ko protu šodien, esmu apguvis pašmācībā. Dienēju armijā, tur kara orķestrī bija jāspēlē sarežģīti marši. Piemēram, tankistu maršam notis bija jāatceras trīs četras lappuses, arī tās iemācījos pašmācībā. Pēc armijas iestājos mūzikas skolā Jelgavā, bet pēc otrā kursa mani izslēdza. Biju jauns puisis pēc armijas, gribējās kaut mazliet izbaudīt jaunību — savu reizi aiziet uz kafejnīcu, uz kādu balli, izdancināt meitenes, bet skolā bija stingra kārtība, to nepieļāva. Reiz kaut kur dabūju trepes un iekāpu kopmītnēs pa logu, protams, līdz ar to pasliktinājās visa uzvedība kopumā. Mans kursabiedrs bija Žoržs Siksna, priecājos par viņa panākumiem.
— Kādu mūziku klausāties pats?
— Man tuvs ir kāds populāra mūziķa teiciens: nosodīt, nopelt un aprunāt cilvēku, kas mūzikā ir kaut ko radījis, nav labi. Lai pats runātājs vispirms pamēģina kaut ko radīt un tad peļ cita darbu. Es pilnībā piekrītu šim teicienam, tāpēc uzskatu, ka jebkura mūzika ir forša, tikai tā ir jāizprot. Forša ir klasiskā mūzika, smagais roks, estrādes mūzika, arī blūzs. Vienmēr var atrast sev tīkamāko un neklausīties to, kas nepatīk. Var darīt savas lietas un klausīties to, kas katram patīk. Es ierakstu sev diskus — klausos lielākoties blūzu un smago roku, patīk arī estrādes dziesmas. Domājot par to, kādā stilā ir manis sacerētās dziesmas — laikam jau šlāgeri.
Daba iedvesmo
— Otrs jūsu vaļasprieks ir cope. Kā tam pievērsāties?
— Bērnībā, kā jau visiem bērniem, liels piedzīvojums bija brauciens uz Rīgas Zooloģisko dārzu. Reiz pēc tāda brauciena, ciemojoties pie tantes Mārupē, tēvocis man uzdāvināja pirmo makšķeri. Kā šodien atceros — tā bija trīsposmu makšķere, kā pratu, sasēju aukliņu, pludiņu, piesēju āķi un devos uz Mārupes dīķi. Tā arī bija mana pirmā saskare ar makšķerēšanu, vēlāk laukos pats visu iemācījos, radās interese izzināt un darboties. Makšķerēju karūsiņas Viesītes upē, vietējos ciema dīķos, purvā aiz zivju dīķiem bija skaists Znotiņu ezers, arī turp devos, savukārt pusaudža gados braucu ar velosipēdu no Daudzeses uz Daugavu pie hidroelektrostacijas. Visu izdomāju pats, mācījos un domāju, kā un ko, jo nebija, kam jautāt padomu. Tā man radās arvien lielāka interese, kā zivi noķert, kā zivs tur dzīvo, kādi vēji pūš un kā lomu labāk pievilināt.
— Sacījāt, ka esat zemūdens pasaules pētnieks, ka jums svarīgi izprast procesus. Ko tas nozīmē?
— Tas nozīmē, ka neesmu parasts makšķernieks, kura pašmērķis ir mājās atvest pēc iespējas lielāku lomu, un viss. Cope man ir nopietna lieta, tie ir svētki! Man ir iemīļota vieta Madonas pusē pie Kaķīšu ezera, turp cenšos doties aptuveni reizi nedēļā. Tā ir mana oāze, kur esmu pie dabas, varu apgulties uz salas, iekurt ugunskuru un baudīt to, kas ir man apkārt — vēju, putnu čalas, ūdens šalkas. Arī dabā ir sava ritmika, tas man ir kā impulss radīt mūziku, tas mani iedvesmo, daba man dod enerģiju un spēku. Tas ir forši!
Nopietni pētījumi
— Pastāstiet, ko šajos gados esat izpētījis tuvējos ūdeņos!
— Kādu laiku, dzīvojot Jēkabpilī, pamatīgi esmu izpētījis Daugavu posmā no Jēkabpils līdz Pļaviņām. Visus savus pētījumus apkopoju dienasgrāmatā, kas izmantots kā vērtīgs materiāls kādam zinātniskam pētījumam. Daugavā dzīvo visas iespējamās radības mūsu klimatiskajiem apstākļiem — arī sami, asari, zandarti un meža vimbas. Pētījumā apkopoti visi apkārtējie procesi un norises dabā, jo viss ir saistīts vienā veselumā, viss, kas notiek dabā, atspoguļojas un ietekmē arī procesus zemūdens valstībā. Padziļināta interese un praktizēšana man ir tieši lielo asaru spiningošanā. Zivju svars svārstās no viena līdz pusotram kilogramam.
— Esam “iegājuši” Latvijas simtgadē, ar kādām domām to gaidīsiet?
— Latvija ir mana tēvzeme, dzimtene un vieta, kur dzīvoju, un tas ir forši. Dziedāsim, svinēsim, galvenais, lai katrs dara savu ikdienas darbu, būs dzimšanas diena, priecāsimies. Pelt un kritizēt — tas nav vajadzīgs, jo kritiķu un pēlēju tāpat ir daudz, jādomā pozitīvi. Man ir paziņas, kuri brauc makšķerēt uz Norvēģiju, Zviedriju un Somiju. Kad aicinu doties uz ezeru tepat Latvijā, viņi teic: zini, Alfon, te zivis grūti noķert. Visu dienu braukāt ar laivu un neko nenoķert, nē, tas nav interesanti, tur ķeroties viena pēc otras, spēj tik mest un vilkt laukā. Bet man tieši braukšana ar laivu un būšana Latvijas dabā liekas forša.
Vizītkarte
VĀRDS,UZVĀRDS:
Alfons Krūmiņš.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Daudzeses ciems, 1951. gada 19. novembris.
DZĪVESVIETA: Aizkraukle.
ĢIMENE:
sieva Sandra, dēls Ingars.
NODARBOŠANĀS: pensionārs.
VAĻASPRIEKS: padziļināta interese par dzīvi zemūdens pasaulē, tās pētniecība, cope un mūzika.
