Šodien senioriem domātajā lappusē pēc lasītāju ierosinājuma sākam jaunu rubriku — “Gribu parunāt…”.
Šodien senioriem domātajā lappusē pēc lasītāju ierosinājuma sākam jaunu rubriku — “Gribu parunāt…”.
Par savu dzīvi stāsta Irmas kundze (vārds ir mainīts). Viņa palikusi viena, taču tāda nejūtas, jo prot saskatīt skaisto ne tikai cilvēkos, bet arī dabā un pati sevī. “Varbūt kāda mana domiņa no viņa gadu simteņa kādreiz ierosinās jūs atcerēties notikumus arī no savas dzīves,” saka Irmas kundze.
— Esmu vienkārša lauku sieviete un visu mūžu dzīvoju vecāku mājās. Tuvējā kapsētā dus māte, tēvs un viņu vecāki. Tikai sava pirmā vīra kapu nezinu, jo viņš bija jūrnieks un viņa kuģis nogrima. Palika piecgadīgs dēliņš Juris, kuru audzināju kopā ar vecākiem.
Iepazīstas ekskursijā
Nevarēju attapties, kad jau biju kļuvusi par gados jaunu atraitni. Sirds ilgojās pēc vīrieša atbalsta. Arī Jurītis par to runāja, piebilstot, ka vislabāk būtu, ja notiktu brīnums un tēvs atgrieztos. Varbūt viņš kā Robinsons Krūzo dzīvo kādā vientuļā salā — tā fantazēja zēns.
Jāteic, ka “iegātņu” mūsmājās netrūka. Padomju laikā avīzēs precību sludinājumus gan nelika, bet cilvēki iepazinās dažādos sarīkojumos, ekskursijās un arī sarakstoties. Tā notika arī ar mani — no kolhoza braucām ekskursijā uz Sočiem, tur arī iepazinos ar latvieti Jāni no citas grupas. Viņš bija kurzemnieks, un mēs viens otrā “ieskatījāmies”. Sākām sarakstīties, tad Jānis atbrauca uz mūsmājām.
Toreiz mani vecīši vēl bija dzīvi, un Jānis viņiem iepatikās. Taču Juris nebija apmierināts. Viņš jau mācījās vidusskolā un uzskatīja, ka māte “pieder” viņam vienam. Tomēr mēs ar Jāni nolēmām dzīvot kopā. Viņš kolhozā strādāja par traktoristu, labi nopelnīja. Es vairāk dzīvoju pa mājām, jo vecāki bija kopjami.
Dēlam sava dzīve
Juris devās dienēt padomju armijā. Kā par nelaimi — jūrniekos. Šķiet, tēva asinis viņu aicināja būt jūrā. Mums tie bija četri atšķirtības gadi. No dēla saņēmu vēstules, arī komandieru pateicības par teicamu dienestu. Lepojos un gaidīju mājās. Diemžēl nesagaidīju.
Viņš, lai mani nesatrauktu vai arī baidīdamies, ka neļaušu, palika virsdienestā un tūlīt apprecējās ar krievu meiteni Larisu. Tagad nereti domāju — varbūt viņš to darīja, spītējot man, tāpēc, ka es apprecējos ar Jāni…
Vienreiz viņš jauno sieviņu tomēr atveda mājās, un mēs iepazināmies. Pārsteigta gan biju, bet saņēmos un dēlam neko nepārmetu. Krieviski runāt pratu labi, tāpēc ar vedeklu sazināties varējām bez problēmām. Viņa bija bērnunama bērns, daudz grūtību dzīvē redzējusi. Juri meitene mīlēja, to jau “pa gabalu varēja redzēt” — tā jokoja Jānis.
Pāris mēnešos, ko viņi pie mums padzīvoja, tā arī nesapratu, kāpēc Juris nepalika Latvijā. Viņam Krievijā esot draugi, būšot labs darbs un arī dzīvoklis. Man taču esot Jānis. Tā viņi aizbrauca. Mēs nekad vairs neesam tikušies. Saņemu tikai vēstules. Nu jau fotogrāfijās man pretī smaida trīs pieaugušas mazmeitas.
Saņem aunu dunkas
Kad Latvija kļuva neatkarīga, aicināju viņus mājās. Lai saimnieko un apstrādā vectēva zemi, taču dēls kategoriski atteicās. Vedeklai gan iebildumu nebija, bet viņa nebija noteicēja.
Sākām abi ar Jāni. Izvēlējāmies aitkopību, jo aitiņas neprasa daudz rūpju, un man lieti noderēja vilna, kuru iemainīju pret dziju un audu segas. To man vēl savlaik vecmāmiņa iemācīja. Taču valdīt stelles kļuva arvien grūtāk. Arī aitkopība nemaz tik vienkārši nevedās. Nereti abi ar vīru staigājām zilumos, kurus saņēmām no dažiem dusmīgiem auniem. Visbeidzot arī aitas gaļu bija grūti pārdot. Pēc vairākiem gadiem šim rūpalam “metām mieru”.
Šķiršanās…
Zemi iznomājām, palikām ar vienu govi, vistām un sivēnu. Kādu rītu Jānis pļāva zāli un apsēdās koka ēnā atpūsties. Nesot brokastis, es viņu tur atradu vairs neelpojam. Tā mēs šķīrāmies — tikpat pēkšņi kā satikāmies. Jau pirmajos mirkļos sapratu, cik ļoti Jāni esmu mīlējusi.
Šis zaudējums man bija bezgala smags. Pēc bērēm pat nokļuvu slimnīcā, taču draugi un kaimiņi neļāva man bēdās nonīkt. Vienmēr centās būt manā tuvumā, kāda sena draudzene no Rīgas pat visu vasaru pie manis nodzīvoja.
Vecu koku nepārstādīt
Dzīvi pārdomājot, saprotu, ka esmu bijusi laimīga. Lai gan sirds iesmeldzas, kad domāju par dēla ģimeni. Es viņus vairs neredzēšu. Esmu izlēmusi mūža nogali pavadīt pansionātā. Tādu lēmumu pieņēmu, pansionātā apciemojot savu klasesbiedreni, kura tur ļoti labi jūtas. Arī es būšu starp sev līdzīgiem.
Ja spēka vairs nebūs, māju un zemi pārdošu un, kādu mazumiņu paturot bērēm, naudu nosūtīšu dēlam. Ja viņš mani aicinātu braukt uz Krieviju pie viņiem, es tāpat nebrauktu. Vecu koku ar saknēm vairs neizraut. Zinot, ka dēls dzīvo labi arī bez manis, nejūtos apieta. Viņš nav mans īpašums, mums katram jādomā par sevi pašam.
