Jaunjelgavas novadā deklarētais a. s. “Latvijas valsts meži” Vidusdaugavas mežsaimniecības izpilddirektors Jānis Belickis ikdienā brauc uz darbavietu Koknesē. Šovasar viņa ikdiena ir papildināta ar vēl vienu pienākumu — viņš ir kļuvis par Aizkraukles novada domes deputātu, ievēlēts no Vidzemes partijas saraksta un izvirzīts darboties finanšu komitejā.
“Bija trīs hokeja laukumi”
— Kādēļ nolēmāt balotēties vēlēšanās un kļūt par deputātu tieši Aizkrauklē, nevis Jaunjelgavas novadā, kur esat deklarēts?
— Mani uzrunāja Līduma kungs, nebija tā, ka es klauvēju pie viņa durvīm, sakot, ka gribu būt deputāts. Pēc pailga pārdomu brīža sapratu, ka varbūt ar savām domām varu radīt pievienoto vērtību, par daudz ko man ir savs viedoklis, tāpēc piekritu.
Sevi uzskatu par aizkrauklieti. Kādreiz mani vecāki dzīvoja Skrīveros, bet, kad man bija divi gadi, pārcēlās uz Aizkraukli. Pēdējos trīs gadus Aizkrauklē vairs nedzīvoju, bet Sērenes pagastā, tomēr mana dzīve ar Aizkraukli ir cieši saistīta — tur strādā mana sieva, pilsētas sākumskolā mācās vecākais dēls, un to apmeklē arī dvīņi — meita un dēls.
— Kāpēc uzskatāt sevi par aizkrauklieti?
— Esmu audzis reizē ar Aizkraukli — tur, kur tagad ir autobusu stacijas teritorija, kādreiz bija Pļaviņu HES celtnieku barakas, es tās vēl atceros. Barakās vēlāk bija izvietots gāzes dienests, mans tēvs tur strādāja par autovadītāju. Atceros arī, ka pilsētā bija trīs hokeja laukumi. Mani vecāki visu mūžu ir strādājuši Aizkrauklē un dzīvo te joprojām. Pamatskolu esmu beidzis Aizkrauklē, bet pēc tam turpināju mācīties Ogres meža tehnikumā, katru dienu braucu uz skolu un atpakaļ. Agros rītos un vēlos vakaros esmu iepazinis dzelzceļa stacijas ikdienu, tādēļ viens no maniem deputāta ierosinājumiem bija sakārtot dzelzceļa stacijas apkārtni. Daudzi ar vilcienu brauc uz darbu un citur, bet tur nav piemērota automašīnu stāvlaukuma.
— Kāda jums tagad šķiet Aizkraukle?
— Aizkraukle savulaik ir būvēta kā celtnieku pilsēta, ar plašiem apstādījumiem, tomēr tagad, kad tiek atjaunotas mājas, skolas un dažādas iestādes, vizuāli tā ir kā Lieldienu ola, katra atjaunotā māja citā krāsā, toņos. Manuprāt, vajadzētu izstrādāt vienotu koncepciju, noteikumus, kādai pilsētai būtu jāizskatās, lai tās vizuālais tēls būtu vienots un acīm tīkams.
Aizkrauklē ir laba sporta bāze, jādomā, kādos virzienos sportu attīstīt un ko vēl vajadzētu uzlabot. Mani dēli trenējas futbolā, tomēr futbolistiem agrā pavasarī un vēlā rudenī, kad stadions ir mitrs, nav vietas, kur svaigā gaisā spēlēt. Būtu labi, ja varētu izveidot mākslīgā seguma laukumu, kā tas ir, piemēram, Ogrē.
Izpilddirektors jau astoņus gadus
— Kāpēc izvēlējāties meža darbinieka profesiju?
— Šādas profesijas ģimenē nevienam nav bijis. Varbūt manu izvēli noteica tas, ka pusaudža gados ar draugiem daudz laika pavadīju, braucot ar velosipēdiem dabā, makšķerējot, ar vecākiem esam devušies uz mežu sēņot, un kaut kas tajā visā mani ir pievilcis. Latvijas Lauksaimniecības universitātē apguvu mežsaimniecības inženiera specialitāti, strādāju par mežsargu Daudzevas mežniecībā, Seces mežniecībā biju mežzinis. Akciju sabiedrībā “Latvijas valsts meži” strādāju kopš tās dibināšanas 1999. gadā, bet 2005. gadā, kad bija lielas vējgāzes, sāku darbu izpilddirektora amatā.
Ar kritiku jāspēj sadzīvot
— Jūsu priekšstats par deputāta darbu ir mainījies?
— Ministriem tiek dots 100 dienu ilgs periods, lai viņi iestrādātos, arī deputāta darbā 100 dienu tikko pagāja. Šis darbs dos pieredzi, jāapgūst jaunas lietas. Man ir bijis savs priekšstats par deputāta darbu, bet vēl ir jāiepazīst nianses. Atšķirībā no manas ikdienas, kurā lēmumus varu pieņemt ātri, deputāta darbs vairāk ir saistīts ar sarunām, citu domu, viedokļu uzklausīšanu, un tikai pēc tam varam pieņemt lēmumus. Šis process ir ilgāks.
— Kā jūsu pieredze un zināšanas varētu noderēt deputāta darbā?
— Mans profesionālais darbs ir saistīts ar dažādiem jautājumiem, ikdienā daudz tiekos un runāju ar cilvēkiem, risinu problēmas, tajā skaitā ar pašvaldību vadītājiem. Man ir bijusi laime redzēt un salīdzināt dažādu pašvaldību attieksmi pret lietām, problēmām, klaji pretēju domāšanas veidu. Ir pašvaldības, kurās domā, kā attīstīt infrastruktūru, ražošanu, lai visi var dzīvot labāk, citi atkal orientējas tikai uz ekotūrismu un par ienākuma nodokļa ieņēmumiem domā mazāk. Šīm lietām ir jābūt sabalansētām. Dažās pašvaldībās deputāti nekonstruktīvi ķīvējas, strīdas, Aizkrauklē visi kopā domā par labāko risinājumu. Izteiktas opozīcijas pašlaik nav, bet tas var radīt arī risku ieslīgt pašapmierinātībā.
Jebkura kritika ir jāpieņem, jāuzklausa, tā ir vai nav pamatota, apvainoties un dusmoties nav pareizi, jo cilvēku uztvere un izpratne ir dažāda. Jebkuram vadītājam ir jāprot arī saņemt sitienus par padoto neizdarībām. Gan jau tiks kritizēts arī deputātu darbs, bet ar kritiku jāspēj sadzīvot.
— Vai spējat nedusmoties?
— Parādiet man cilvēku, kurš nekad nesadusmojas! Bet jāprot, jācenšas sevi savaldīt.
— Kad balotējāties, vai priekšniecībai bija jāprasa atļauja?
— Vadību par to informēju, un tai iebildumu nebija.
— Vai varēsiet savienot deputāta un izpilddirektora darbu?
— Dienas saplānoju tā, lai varētu laikus izlasīt sēžu materiālus, apmeklēt finanšu komitejas un domes sēdes. Lai visu padarītu, darbā nāksies pastrādāt ilgāk, ģimenei laika paliks mazāk. Bet, ja esi ko uzņēmies, tad ir jādara.
— Kādēļ izvēlējāties darboties tieši finanšu komitejā?
— Mans ikdienas darbs vairāk ir saistīts ar finanšu jomu nekā ar sociālajiem, izglītības un kultūras jautājumiem, un te es varēšu dot lielāku pienesumu. Tur, kur es neko nevaru dot, man nav jābūt. Interesē arī sporta jautājumi, bet visu nevarēšu paspēt.
— Agrāk spēlējāt hokeju. Ar kādiem sportaveidiem nodarbojaties tagad?
— Hokejā esmu amatieris, ar domubiedriem no Aizkraukles reizi nedēļā braucam spēlēt uz Ogres hokeja halli. Pēc intensīvas darba dienas tā ir patīkama atslodze apmēram stundas garumā, ātra spriedzes izlāde. Protu spēlēt arī tenisu, volejbolu, ziemā snovoju. Žēl, protams, ka Aizkrauklē vairs nav hokeja halles un nav arī tenisa korta, bet tam ir objektīvi apstākļi, un jāņem vērā, cik tas viss pašvaldībai izmaksātu. Agrāk vairāk bija jāstrādā mežā, tagad — birojā, un sports kompensē fiziskās slodzes trūkumu. Ikdienā fiziska slodze ir arī darbos mājā un tās apkārtnē.
— Kādas problēmas Aizkraukles novadā vajadzētu risināt?
— Izstrādājot Vidzemes partijas Aizkraukles saraksta programmu, arī es izteicu savus priekšlikumus. Jādomā par alternatīvās enerģijas izmantošanu, jo bijušais Aizkraukles rajons — Daugavas kreisais krasts — ir viens no mežainākajiem Latvijā. Tomēr, ja uzņēmēji teic, ka viņi ir vēlējušies Aizkrauklē būvēt koģenerācijas staciju un vaino pašvaldību, ka tā viņus nav atbalstījusi, tam tomēr ir objektīvi iemesli. Zinot visas iepirkumu procedūras nianses, tas tomēr nav tik vienkārši.
Iedzīvotājiem ir jāsaņem pilnīga, vienkāršā valodā skaidrota informācija par dažādiem jautājumiem, tajā skaitā par komunālo pakalpojumu maksas aprēķinu. Viņiem jādod iespēja jautājumus uzdot elektroniski un uz tiem saņemt atbildes personīgi vai mājaslapā un “Domes Vēstīs”. Jādomā, kā izglītot suņu saimniekus, kur ierādīt suņu pastaigu laukumus. Vajadzētu arī izvērtēt Daugavas ūdenskrātuves izmantošanu sporta un tūrisma attīstībai.
“Purvciems” būs sakārtots, tagad būtu jāpadomā par vecā rajona iedzīvotāju ērtībām. Nekad nedrīkst aizmirst, ka cilvēki dzīvo arī ārpus pilsētas.
Jautājumu un problēmu netrūkst, bet vienmēr ir jādomā par to, kādi finansiālie resursi un iepriekšējo periodu saistības ir novadam, tāpēc pašreizējais uzņemtais kurss — tērēt atbilstoši novada ienākumiem — manā skatījumā vērtējams kā pareizs.
