Bez popularizēšanas un reklāmas aizkraukliete Elga Kairiša izdevusi grāmatu “Dvēseļu tirgus”. Tās gan nav grāmatnīcu plauktos, to var nopirkt pie pašas autores.
Bez popularizēšanas un reklāmas aizkraukliete Elga Kairiša izdevusi grāmatu “Dvēseļu tirgus”. Tās gan nav grāmatnīcu plauktos, to var nopirkt pie pašas autores. 160 lappušu biezajā krājumā ievietoti 36 stāsti, apraksti un intervijas.
Grāmatas ievadā autore raksta: “Esmu atradusi pati sevi, un man sagādā prieku tas, ko es daru”. Tas arī jaušams viņas stāstos, kas, šķiet, uzrakstīti vienā elpas vilcienā. Notikumi — pašas pārdzīvoti, cilvēki — dzīvē satikti. Varbūt ne viens vien stāstu varoņos saskatīs pats sevi.
Autore raksta par to, ko gribējusi no savas dzīves izsvītrot kā nebijušu, par lietām, kas viņu vajājušas gadiem, neļaudamas iegūt brīvību, par godīgumu un viltu, par jaunām cerībām, izpostītiem sapņiem, intrigām. Par visu to, ko cilvēki kļūdaini sauc par mīlestību.
Izvētījot savu stāstu un aprakstu varoņu likteņus, autorei radušās šādas atziņas:
“Mēs neprotam izteikt vienīgi savu viedokli. Mums gribas nosodīt.
Mēs nemeklējam domubiedrus, bet radām pretiniekus.
Mēs saudzējam pāridarītājus un nejūtam līdzi cietējiem.
Mēs prasām no otra to, kā viņam nav, bet piedāvājam to, ko nevajag.
Mums pieder tik daudz — tuvi un tāli ceļi, taču mēs neesam pateicīgi par to, ka redzam, dzirdam, staigājam, ka mums ir mājas, vecāki un galdā ēdiens.
Mēs neprotam bez viltus mīlēt.
Mēs neko pa īstam un nopietni neprotam.
Izņemot vienu — nepiedot…”
Par ceļu uz grāmatu — intervija ar autori (sarunā vienojāmies iztikt bez oficiālās uzrunas “jūs”.)
— Cik gadu darbs apkopots grāmatā?
— Grāmatā ievietoti piecos gados tapušie darbi, tik ilgu laiku esmu pievērsusies nopietnai rakstīšanai.
— Vai atceries savu pirmo publicēto stāstu?
— Jā, tas bija diezgan interesanti. Reiz, īsinot laiku, nopirku žurnālu “Zintnieks”. Tajā bija aicinājums piedalīties stāstu konkursā. Uzrakstīju. Biju aizmirsusi par konkursu, bet pēc kāda laika, nopērkot kārtējo žurnālu, sāku lasīt kādu rakstu no vidus. Nodomāju — redz, kā! Tas rakstītājs domā tieši tāpat kā es! Lasu tālāk — liekas kaut kas ļoti pazīstams. Un tad tikai ieraugu, ka raksta beigās ir mans uzvārds. Protams, izjūta bija lieliska. Rakstīšanas sākums iegadījās arī ar manu studiju laiku. Vēlējos mācīties par tulku. Taču pēc kāda laika it kā neredzams spēks teica: “Kāpēc tev jāmokās ar svešu tekstu tulkošanu, raksti pati savējos!” Un nu jau piecus gadus es to daru!
— Kad tev labāk rakstīt — no rīta, vakarā, ziemā, vasarā?
— Kopš es sāku rakstīt, es kalendārā atzīmēju, cik katru dienu uzrakstu un no cikiem līdz cikiem to daru. Nekādas likumsakarības gan neatrodu. Lai es to darītu, nepieciešama labvēlīgu apstākļu sakritība.
— Grāmatas 160 lappusēs publicēts gandrīz 40 stāstu. Kur to drukāja?
— Tepat Aizkrauklē. Teorētiski jau gribētu, lai tā grāmata ir nedaudz citādāka, bet visu jau nosaka materiālā puse. Grāmatā teksti ir diezgan sīkiem burtiņiem. Paziņas jau teica, lai liek mazāk stāstu, bet es izvēlējos vācu variantu — sakarā ar augsto grāmatu cenu tur bieži izmanto sīko druku. Gribēju iepriecināt lasītājus ar vairāk stāstiem. Turklāt izrādījās, ka grāmatas iespiešanai vajadzēja arī speciālu programmu, kuras tipogrāfijā nemaz nebija.
— Kas tev palīdzēja grāmatas tapšanā?
— Grāmata tapa pašas spēkiem. Mans vislielākais palīgs bija mana meita. Traki jau mums gāja. Pašas pārrakstījām tekstus, pārlasījām, labojām, bet brīžiem viss nojuka, un grāmatā nokļuva nelabotie teksti. Bet pieredze jau rodas tikai strādājot. Finansiālu apsvērumu dēļ mums nebija pieaicināts ne korektors, ne mākslinieks.
— Kas ir vāka autors un ko tas simbolizē?
— Vāku zīmēja mana meita. Tur ir divas sirds pusītes — vīrišķā un sievišķā. Katra pusīte ir pati par sevi, tā simbolizējot, ka ideālu attiecību starp vīrieti un sievieti vispār nav.
— Vai grāmatas izdošanu kāds sponsorēja?
— Nē. Tās izdošanai bankā ņēmu kredītu.
— Ko tu dari ikdienā?
— Strādāju veikalā “Elegtehno” par pārdevēju. Sestdienās un svētdienās esmu gide Ogres rajonā.
— Vai projektā jau ir nākamā grāmata?
— Jā, ir, bet pagaidām par to nevēlos runāt.
— Ko tu novēli savam lasītājam?
— Nečīkstēt pie pirmajām grūtībām. Jāsaprot, ka neviens tev nevar palīdzēt tik daudz, kā vienīgi tu pats. Pārmaiņas jāsāk ar sevi. Es zinu, ko runāju, jo pati milzu grūtībām esmu gājusi cauri.
