Šonedēļ Latvijā pirmo reizi norisinās Emocionālās veselības nedēļa, lai aktualizētu depresijas problēmu, bet pasaulē 10. oktobrī atzīmēja Garīgās veselības dienu. Rudens un pavasaris ir laiks, kad emocionālā nomāktība saasinās īpaši. Kāds lapkritī izjūt nekaitīgu sentimentālu melanholiju, bet citam tā kļūst par nepārvaramu grūtsirdību, līdz ar aizejošo vasaru zūd dzīvesprieks vai, vēl sliktāk, vēlme dzīvot.
Statistikas dati liecina, ka pēdējos gados krīzes un lielā emigrējušo skaita dēļ ievērojami pasliktinājusies Latvijas iedzīvotāju garīgā veselība, cilvēki aizvien biežāk cieš no depresijas. Pēc oficiālajiem datiem, Latvijā ar depresiju sirgst aptuveni četri tūkstoši iedzīvotāju, taču pēdējais “Finbalt” veiktais pētījums atklāj, ka patiesībā šis skaitlis ir ap 100 tūkstošu. Eiropā esam līderi arī pašnāvību skaita ziņā — ieņemam trešo vietu. Šie statistikas dati ir krasā pretrunā ar daudzināto Latvijas “veiksmes stāstu”, ziņām par valsts ekonomikas atlabšanu, bezdarba samazināšanos.
Nereti negāciju popularizēšanu pārmet plašsaziņas līdzekļiem, taču, lai kā daudzi to nevēlētos atzīt, mediji ir sabiedrības spogulis. Nelasiet, neskatieties negatīvās ziņas, un tās vairs nerādīs, par tām nerakstīs! Taču lasītāju aptaujas liecina ko citu — sabiedrība pieprasa negatīvo informāciju. Krīzes laikā, kad maksātnespējīgi kļuvuši vairāki izdevumi, savu nišu un lasītājus nesen ir atradis izdevums “Degpunktā”. Kāds pieprasījums, tāds piedāvājums. Taču ir arī labas ziņas — augustā klajā laists pirmais žurnāla “A12” numurs, tas ir izdevums par Latgales ļaudīm. Žurnālā var lasīt intervijas ar uzņēmīgiem cilvēkiem, uzzināt aktualitātes kultūras dzīvē, tajā ir reģiona skaistāko vietu apskats un daudz citu labu ziņu. Laiks rādīs, vai šim izdevumam būs lasītāji.
Var jau depresijā vainot nabadzību, mazās algas, taču, manuprāt, cēlonis tai ir cits. Daļēji depresiju veicina materiālisma kults, kaut arī laimi nerada biezs maks vai jauns auto. Šo netveramo eiforiju dod nemateriālās lietas. Un to izzušanā vainot varam tikai sevi. Par to, vai esam laimīgi, lielā mērā esam atbildīgi tikai paši, bieži nespējam novērtēt to, kas dots, daudz ko uztveram kā pašsaprotamu, un tāpēc prieka par to nav.
“Esiet savu laimes mirkļu mednieki, nekoncentrējieties uz negatīvo,” saka Inese Prisjolkova, lektore un grāmatu autore. “Vakaros pārdomājiet, kas jums dienā sagādājis prieku, meklējiet kaut mazos, tomēr gaišos un priecīgos brīžus, un redzēsiet, ka ikdienā sākat pievērst uzmanību labajam.”
