Pabūt Latgalē — tas ir kā iekosties sulīgā auglī vai baudīt glāzi dzirkstoša šampanieša. Tāds — sulīgs un dzirkstošs — bija ceļojums septembra nogalē, kurš solīja “latvisko Latgali ar mūziku, šmakovku un vien‘ maz’ cūciņ’!”.
Velna labais darbs
Daba un cilvēki — tās ir jebkuras vietas vizītkartes, kura paliek vēl ilgi atmiņā pēc ceļojuma.
Dažkārt pēc ziņām par grūtajiem laikiem Latvijā, īpaši Latgalē, rodas iespaids, ka braukt uz Latgali nozīmē doties ceļojumā uz džungļiem. Taču gleznainā un skaistā vide, manuprāt, var sacensties ar krāšņākajiem citzemju dabas stūrīšiem. Runājot par Latgales dabu, droši vien tā ir viena no retajām reizēm, kad pozitīvā nozīmē var pieminēt tādu folkloras tēlu kā velnu. Teiku todien par Latgales rašanos dzirdējām pat divreiz: “Kad Dievs jau radījis visu pārējo pasauli, stājies pie mūsu zemītes radīšanas, viņam palīgos pieteicies velns. Dievs atspiedies uz lāpstas, pakasījis bārdu un pieņēmis arī, norādīdams, lai sākot zemes taisīšanu no viņa gala — no Krievzemes robežām. Pēc kāda laika Dievs pakāpies debesu lievenī, apraudzījis velna veikumu un izmisumā saķēris galvu. Ak vai! Puse Latgales vienos kalnos un ezeros! Un pa starpām purvi. Dievs negribējis tādu darbu pieņemt un sacījis, lai velns nolīdzinot visu tikpat līdzenu, kāds esot Dieva darinājums gar Daugavas malu. Velns pavīpsnājis un teicis: “Paklau, Dievs, apdomā labi! Ja mans darbs paliks nepārlabots, tad no tā mums abiem būs tikai labums.” “Kāds labums no tāda nedarba?” Dievs piktojies. Bet velns paskaidrojis: “Pa tavas zemes līdzenajiem ceļiem ļaudis braukās snauzdami. Ne tev, ne man no tā nekāda labuma nebūs. Turpretim pa maniem ceļiem neviens nevarēs vienaldzīgu prātu braukt. Viens, lejā laizdamies, piesauks tevi: “Vai, Dieviņ, kā te izbraukuši!” Cits, kalnā kāpdams, atminēsies mani: “Lai viņu velns, tādu kalnu!” Tāpēc labāk būs, ja atstāsim manu darbu tādu, kāds tas padevies.” Dievs brīdi domājis un atzinis velna darbu par derīgu.’’ To par “derīgu” atzinām arī mēs, Latgales apceļotāji.
Zelta laikmets beidzies
Sarmītes Stepiņas vārds labi zināms televīzijas šova “Īstās latvju saimnieces” pirmās sezonas skatītājiem. Toreiz šovā piedalījās divas Sarmītes, un uzvarēja tā Sarmīte, kura audzē briežus.
Mūsu pirmais pieturas punkts bija pie otras “īstās latvju saimnieces” Strūžānu kultūras namā. Saimniece mūs sagaida uz sliekšņa un teic, ka nezina, kur īsti ir viņas mājas — te vai tās, kurām pabraucām garām. “Citi sūdzas, ka nav darba, bet es nezinu, kā lai tiek ar tiem galā,” saka mutīgā sieva un nedaudz pastāsta par Strūžāniem, kuru ziedu laiki gan jau patālā pagātnē. Strūžāni ir ciems Rēzeknes novadā, 23 km attālumā no novada centra — Rēzeknes. Ciemā ir Jaunstrūžānu pamatskola un kultūras nams. Strūžāni saistās galvenokārt ar kūdras atradni un brikešu fabriku, kura pašlaik slēgta. Līdz 1957. gadam pašreizējā ciemata vietā bija pļavas un ganības. Taču ar Strūžānu kūdras atradnes apgūšanu tika nolemts par strādnieku ciemata celšanu blakus tām. 1957. gadā tika uzceltas pirmās dzīvojamās barakas, bet 1958. gadā pabeigta pirmā dzīvojamā māja. 1960. gadā sāka celt kūdras fabriku, un 1963. gadā tajā jau ražoja briketes. Pēc diviem gadiem tika uzceltas vēl piecas dzīvojamās mājas. Līdztekus dzīvojamo māju celtniecībai vēlāk uzbūvēts arī kūdras fabrikas kantoris kopā ar pastu, slimnīca, 60. gados arī skola, kultūras nams, veikali, ēdnīca, aptieka, frizētava un grāmatnīca. Nosacīti to varētu dēvēt par ciema zelta laikmetu, te savulaik pat darbojās rotaļu rūpnīcas “Straume” filiāle. Tagad ciemā dzīvo ap 700 iedzīvotāju, un darbs galvenokārt jāmeklē kaimiņos vai jāsaimnieko mājās, kā to dara arī Sarmīte, pie reizes strādājot Strūžānu kultūras namā. Viņas amats — Rēzeknes novada pašvaldības Strūžānu pagasta pārvaldes projektu vadītāja un jaunatnes lietu speciāliste. Viņa darbojas arī sieviešu korī un amatierteātrī “Ķirzakas buča”. Tāds saposts kultūras nams kā Strūžānos retā vietā redzēts. Sarmīte teic, ka tas par projektu naudu sakārtots. Ekskursanti gan te nebaudīja kultūru, bet vēderpriekus, cienājoties ar Sarmītes gatavotajām putraimdesām, sieru, speķi, plātsmaizēm un citiem lauku kārumiem. “Viss pašu gatavots,” lepni teic saimniece.
Var pamēģināt Sarmītes variantu
Ja kāda lauku saimniece vēlas pagatavot putraimu desu pati, lūk, Sarmītes recepte, kas publicēta internetā. Daļai ārzemnieku putraimdesas parasti ir liels brīnums, un tad Sarmīte stundām tiek “pratināta” par to gatavošanu.
“Ašņa dasa” (šur tur saukta i par putraimu dasu)
1 kg miežu putraimu,
3,5 l ūdens,
1,5 l cūkas asiņu,
200 g cūku tauku,
300 g tauku gruzdumu (škvarkys) vai arī tikpat maltās gaļas, vai samaltu cūkas subproduktu,
2 sīpoli,
sāls,
pipari,
cūkas zarnas.
Miežu putraimus liek vārīties aukstā ūdenī, pievieno sāli un vāra pusmīkstus. Atdzesē un tad pieliek cūku taukus, sasmalcinātus un apceptus sīpolus, tauku gruzdumus vai arī malto gaļu un izkāstas asinis. Masu kārtīgi samaisa. Putraimu desas pilda tievajās cūku zarnās, piepildot aptuveni 3/4 no visas zarnas tilpuma. Jāpilda uzmanīgi un jāseko, lai zarna nesaplīst un paliek pietiekami mīksta. Pēc abu galu nosiešanas zarnas liek uz plāts, sadursta ar zobu bakstāmo (tas tiek darīts, lai cepšanas laikā iziet liekais gaiss un šķidrums, citādi zarnai draud saplīšana) un cep cepeškrāsnī 25—35 minūtes 180 grādos. Gatavas desas atdzesē. Pirms pasniegšanas putraimu desas cepeškrāsnī vai uz plīts pakarsē šķidrumā, kuram pievienoti 2—3 sīpoli, lauru lapas un nedaudz sāls. Pasniedz ar ribiņām, sautētiem kāpostiem un kartupeļu biezeni.
Tikšanās beigās Sarmīte stāsta par nākotnes nodomiem un iecerēm. To mērķis — padarīt vēl interesantāku un daudzveidīgāku tūristu piesaistes programmu.
Arī citugad būs, ko redzēt
Dricānu Svētā Sīmaņa un Svētā Jūdas Romas katoļu baznīca bija mūsu nākamais apskates objekts, kurš ir nepilnu desmit kilometru attālumā no Strūžāniem. Šlāgermūzikas cienītājiem gan Dricāni saistās ar grupu “Dricānu dominante”. Izrādās, tepat vien viņi dzīvo, un tās vadītājs ir aktīvs draudzes loceklis.
Priesteris Māris ekskursantus sagaida ar labvēlīgu smaidu un humoru un stāsta gan par baznīcas vēsturi, gan baronu Manteifelu, uzsverot, ka tas nav tas “ēdelīgais Manteifelis”, kurš redzams filmā ‘‘Vella kalpi”, sacenšoties ēšanas sacensībās.
Dricānu baznīca ir valsts kultūras piemineklis.
(Turpmāk vēl.)
