Koknesietis Pēteris Stuburs savulaik bija Latvijas Tautas frontes (LTF) Kokneses nodaļas vadītājs. Pirms 22 gadiem
4. maijā, kad toreizējās Augstākās Padomes (AP) deputāti pieņēma Latvijai tik svarīgo lēmumu atjaunot Latvijas Republikas neatkarību, viņš bija Rīgā un izjuta tās dienas atmosfēru.
Pēterim Stuburam ir divi dēli — Jānis un Artis. Jānis ir bocmanis, nesen atgriezies no jūras, palīdz sagatavot tēvam malku. Ir pēcpusdiena. Pie sienas trešo stundu nosit sens pulkstenis. Mājas saimnieks, gleznu un grāmatu ieskauts, pamazām atceras aizgājušos laikus.
“Tāpēc mums tik grūti mūsdienās iet,” viņš iesāk. “Toreiz, pagājušā gadsimta sākumā, iznīcināja lielāko daļu Latvijas inteliģences. Leģions, padomju armija, izvešanas, čekas darbība. Un kas palika? Palika sēnalas, bet visu tautas potenciālu iznīcināja. Tāpēc nav atspēriena, nav valstsvīru, kuri censtos strādāt valsts labā. Vienīgi Dombrovskis un Vilks, kā iedīgļi, nopietni strādā un varbūt valsti “noliks” uz pareizā ceļa.
Kad sākās Atmodas laiks, LTF Kokneses nodaļā bija vidusskolas, mežrūpniecības saimniecības, kolhoza “Bormaņi”, Bebru un Iršu ciema pārstāvji, kopā pāri par 200 cilvēku. LTF mūsu nodaļas valdē bija un daudz palīdzēja Viesturs Cīrulis, toreizējais Kokneses ciema padomes priekšsēdētājs, Aldis Dobenbergs, Ārija Āre, skolotājs Jānis Noviks un citi. Pirms svarīgā balsojuma AP petīcijas un parakstus tā ierosināšanai vāca nodaļās. Vēl pirms 4. maija rajonu un ciemu deputāti, tajā skaitā arī es, 21. aprīlī pulcējās Vislatvijas deputātu saietā Daugavas stadionā, kad no 8086 deputātiem 8002 nobalsoja par Latvijas neatkarību. Tas bija vienreizēji saviļņojošs brīdis.
Tajā dienā Rīgā
Bet 4. maijā kā Aizkraukles ceļu pārvaldes galvenais mehāniķis Rīgā biju darba lietās. Balsošanas laikā apstājos Smilšu ielā. Apkārt daudz cilvēku, klausoties radioaparātos, sekoja līdzi balsojuma gaitai. Izkāpu no mašīnas, visur priecīgi, apgaroti ļaudis. Starp tiem, kuri atdeva savu balsi par neatkarības deklarāciju, bija arī mans vidusskolas klasesbiedrs no Liepājas, tolaik Augstākās Padomes deputāts Jānis Eniņš. Viņam dienu vai divas iepriekš bija aklās zarnas operācija. Viņu pat ar helikopteru no Liepājas atveda uz Rīgu, lai tikai varētu nobalsot. Mājās braucu vēlu vakarā pacilātā noskaņojumā. Toreiz populārs bija sauklis: “Kaut pastalās, bet brīvi!”. Bet tagad pastalās vairs negribam iet.
Nekas nerodas
pēkšņi
“Cita ceļa jau nebija,” saka sirmais koknesietis. “Lietuva un Igaunija jau bija nobalsojušas par neatkarību, mēs palikām pēdējie. Tas bija jādara — gribi vai negribi. Abās šajās valstīs krievu bija mazāk, tāpēc cīņa ne tik sīva. Latvijā turpretī darbojās milzīgs pretspēks — “Interfronte”, “Līdztiesība”, Alfrēds Rubiks, Viktors Alksnis. Visa rūpniecība, arī VEF, Valmieras stikla šķiedras rūpnīca, “Aurora” un citas divas trešdaļas produkcijas ražoja padomju armijas vajadzībām. Sākoties neatkarības atgūšanas procesam, šajās rūpnīcās darbs apstājās, bet no Padomju Savienības iebraukušie cilvēki palika. Maskavā un Ļeņingradā tie, kuri demobilizējās, pierakstīties nevarēja. Palika Latvijā, uz Krieviju nebrauca, bet kliedz un bļauj, ka šeit slikti.
Nepiekrītu viedoklim, ka sūri grūti izcīnītā brīvība mūsdienās vairs nav tā, par kuru sapņojām pirms 20 gadiem. Bībele vēsta, ka Jēzus savu tautu veda no verdzības Ēģiptē. Vajadzēja 40 gadu klejojumu tuksnesī, lai nomainītos paaudze, līdz tauta nonāca Kānaāna zemē. Mums vēl daudzi cilvēki dzīvo padomju garā, un tā arī bērni tiek audzināti. Jāpaiet milzu laikam, lai tas zustu, un 20 gadu vēl nav nekas. Mēs ejam normālu ceļu, un nekas nerodas pēkšņi. Cilvēkiem ir jāpāraug. Nesaprotu tos, kuri tagad bļauj, ka ir slikti. Viss labais dzimst mokās. Protams, tolaik liela daļa ļaužu dzīvoja pirmskara laika ilūzijās. Mans tēvs Kārli Ulmani cēla debesīs. Bet tie laiki sen aizgājuši, un nekas tamlīdzīgs neatkārtosies. Tie, kuri atguva zemi, nemaz nebija raduši strādāt. Kolhozu laikā visus izrīkoja. Tad, kad pēkšņi katram pašam vajadzēja pieņemt lēmumu, nezināja ne kā, nedz ar ko strādāt.
‘‘Esmu
optimists’’
Esam uz pareizā ceļa un no lielā zvēra ķetnām laukā, iestājušies Eiropas Savienībā (ES). Mani vecāki Latgalē cara laikā skolā liecības saņēma krievu valodā un pat ārpus stundām savā starpā nedrīkstēja sarunāties latviski. Pēc kara nojauca mūsu ģimenes māju, atņēma lopus, radus izveda uz Sibīriju. Patīk lielajam kaimiņiem šis “logs uz Eiropu”. Ja nepievienotos ES, nožņaugtu mūs un iznīcinātu ekonomiski. Strādādams Krieviju esmu izbraukājis krustu šķērsu. Padomju laikos tur valdīja tāds “bardaks”. Veikalā varēja nopirkt tikai prjaņikus, pufaiku, vodku un sāli.
Bet tādus kā Jānis Urbanovičs saucu par Latgales un arī visas Latvijas kauna traipu. Tāds pats ir Jānis Jurkāns. Ceru uz mūsu jaunatni, Raivi Dzintaru un līdzīgi domājošiem. Esmu optimists un mana ģimene tāpat.
