“Latvijas valsts mežu” Vidusdaugavas mežsaimniecībā strādā ap 70 cilvēku, un manā pārziņā ir visas saimnieciskās lietas, sākot ar apkures, visu komunālo pakalpojumu jautājumu kārtošanu, beidzot ar darba apģērbu, nepieciešamā aprīkojuma sagādi.
Vidusdaugavas mežsaimniecība aptver lielu teritoriju — apsaimniekojam valsts mežu abpus Daugavai apmēram 184 tūkstošu hektāru platībā. 24 stundas diennaktī man ir jābūt gatavam atbildēt uz zvaniem, ja rodas kādas problēmas, piemēram, ar ēku drošību — ja pēkšņi iedarbojas signalizācija.
Mežsaimniecības centrs ir izvietots Alaines muižas ansambļa ēkā, kur no 1885. līdz 1887. gadam dzīvoja un strādāja rakstnieks Rūdolfs Blaumanis. Turpinām remontēt muižas kompleksa klēti, šī ēka pieder “Latvijas valsts mežiem”. Ēka ir jānosiltina, jāuzklāj jauns jumts. Projektā paredzēts, ka ēkā izvietosim katlumāju, pašlaik izmantojam Kokneses centralizētās siltumapgādes pakalpojumus. Ēkas remontu plānojam pabeigt aprīļa beigās — maija sākumā, ja neradīsies papildu darbi, jo uzcelt jaunu ēku būtu vieglāk nekā izremontēt veco. Celtnieki, kuri strādāja ap 1840. gadu, mums ir atstājuši ne tikai mantojumu, bet arī jautājumus, kāpēc viņi daļu darbu ir veikuši tieši tā. Ja būtu iespēja, viņiem to labprāt pajautātu. Piemēram, domājām, ka virs krusteniskajām velvēm varēsim ierīkot ventilācijas lūkas, tomēr no ieceres nācās atteikties, projektu pārskatīt. Ēka ir būvēta uz koka pāļiem, tie nav sapuvuši, jo visu laiku ir bijuši ūdenī. Mums jāstrādā tā, lai šo situāciju nemainītu.
Esmu pasūtītāja pārstāvis sadarbībā ar projekta autoru un celtniekiem. Ja rodas problēmas, mani sauc palīgā, risinu jautājumus tepat Koknesē vai arī Rīgas birojā. Pagājušajā nedēļā biju gan “Latvijas valsts mežu” Rīgas birojā, kurp dodos vienu vai divas reizes nedēļā, gan Jelgavā, kur tikos ar projekta autoru būvinženieri SIA “Avars” pārstāvi Ivaru Lasi, precizējām projekta izmaiņas. Viņam šogad apritēs 78 gadi, un jaunie arhitekti no viņa varētu daudz mācīties, pirmām kārtām atbildību par savu darbu. Viņš visus aprēķinus vairākkārt pārbauda, projektus joprojām rasē, jo uzskata, ka tikai tā var izjust katru ēkas stūri. Viņa darbs nav “Maximas” variants. Otrdienās Koknesē notiek celtnieku sapulces, kurās piedalās arī Ivars Lasis un darbu veicēji — SIA “Jēkabpils būve” pārstāvji. Šī uzņēmuma celtnieki strādā labi, esmu apmierināts gan ar darbu kvalitāti, gan celtnieku atbildību. Ar celtniekiem esam pārrunājuši arī notikumus saistībā ar veikalu “Maxima”. Prasība joprojām izvēlēties firmu, kura pakalpojumus piedāvā veikt vislētāk, ir ļoti nepareiza. Galvenajam kritērijam vajadzētu būt firmas darba pieredzei un veikto darbu kvalitātei, svarīgi, cik ilgi objekts kalpo, kādas ir lietotāju atsauksmes.
Visu pagājušo nedēļu Rīgā notika barikāžu atceres pasākumi, dega piemiņas ugunskuri. Latvijas Tautas frontes organizētās barikādes bija unikāls nevardarbīgas pretošanās paraugs. 1991. gada 18. un 19. janvāri arī es dežurēju Rīgā, pie Ministru Padomes. Septiņos rītā ar PMK autobusu aizbraucām, Rīgā biju visu dienu un nakti. Man bija radiouztvērējs, klausījos ziņas, kas kur notiek. Bijām liels spēks, mums bija daudz smagās tehnikas, apdraudēti nejutāmies, bailes neizjutu. Tas bija saviļņojošs laiks, pieredzējām milzīgu cilvēku atsaucību un atbalstu.
Pārbraucu mājās, teicu vecākiem, ka Rīgā viss ir mierīgi, un arī viņi 20. janvārī devās uz Rīgu. Gaidīju viņus mājās, mātei nākamajā dienā bija dzimšanas diena, taču 20. janvāra vakarā sākās apšaude Bastejkalnā, OMON vienības uzbruka Iekšlietu ministrijai. Mobilo tālruņu tajā laikā nebija, uztraucos, bet vecāki, par laimi, tobrīd jau bija ceļā uz Koknesi.
Līdz ar valdību biežajām maiņām un partiju cīņām esam noplicinājuši barikāžu laika izjūtas, piemiņu, ir zudušas vērtības, vairs neticam ne partiju, ne valdības solījumiem. Kādreiz regulāri vēroju Jāņa Dombura vadīto televīzijas raidījumu “Kas notiek Latvijā?” un pārdzīvoju tajā redzēto, šķita, ka problēmas tiks risinātas, būs labāk, bet amatpersonām nav vēlmes ko mainīt. Kādreiz no amata nomestie tagad atkal grib tikt pie varas, piemēram, Einars Repše. Bet nekas jau nemainīsies, pat negribas par to domāt.
Par Laimdotas Straujumas piemērotību premjerministres amatam vislabāko vērtējumu varētu dot zemnieki. Varu vien izteikt cieņu, ka viņa šo amatu ir uzņēmusies. Partijas “Vienotība” kongresā sestdien viņa kā vienu no topošās valdības prioritātēm nosauca vides sakārtošanu, lai veicinātu uzņēmējdarbību un nodrošinātu jaunu darba vietu radīšanu. Straujuma sacīja, ka stabilitāte ir vajadzīga visiem — uzņēmējiem, investoriem un arī cilvēkiem laukos. Tam var piekrist, tomēr mēs to bieži esam dzirdējuši. Un ko gan valdība paveiks deviņos mēnešos? Nostrādās šo laiku un “pacels cepuri”.
Izskanējis, ka pārtrauks Saeimas sēžu translācijas. Dažas esmu klausījies, bet aizņemtības dēļ nav laika to darīt. Informēt vajag, tomēr translācija ir nevajadzīga naudas šķiešana — labāk nopirkt pensionāriem zāles.
Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadības kašķus juridiski es nevaru izvērtēt, tad būtu jāredz dokumenti, kāpēc Jaroslavs Streļčenoks Jutu Strīķi ir no darba atbrīvojis. Bet, cilvēcīgi vērtējot, strīdi ir pliķis premjeram, kura padotībā šis birojs strādā. Vajadzēja abus izsaukt “uz paklāja” un visu pārrunāt, atrast nesaskaņu cēloni, ko kurš nepareizi darījis, visu atrisināt. Tagad valstij ir milzīgs nesmukums.
Starptautiskie eksperti atzinuši, ka zemā vērtējuma dēļ vajag slēgt 22 zinātniskus institūtus un augstskolu struktūrvienības. Mums ir saistība ar meža zinātniekiem no institūta “Silava” — ar viņu darbu esam apmierināti. Ja zinātnei valsts atvēlētu pietiekamu finansējumu, būtu arī labāki darba rezultāti. Fanātiķi daudz ko var izdarīt bez naudas, bet bez elektrības zinātnieki pat mēģenes nevarēs šūpot, veikt eksperimentus.
Mans darba grafiks ir tik blīvs, ka Rīgā neiznāk laika izkāpt Daugavas krastmalā, apmeklēt kādus pasākumus, pavērot notiekošo. Garāmbraucot redzēju, kā gar Gaismas pili un uz Akmens tilta Rīgā gatavojās kultūras galvaspilsētas atklāšanas svētkiem. Tos vēroju televīzijā — svētki bija skaisti, īpaši salūta dejas mūzikas pavadījumā.
Beidzot atnākusi ziema. Ja būs pietiekami daudz sniega, braukšu paslēpot uz Mežezeru, Mailēm, Ērgļiem vai Lido kalnu.
