Aizvadītā bija mana pirmā darba nedēļa pēc atvaļinājuma. Darbs Valsts probācijas dienestā ir smags un specifisks. Darāmā ir ļoti daudz. Viss notiek pēc striktiem noteikumiem un termiņiem, nedrīkst neko nokavēt vai palaist garām. Atgriezties straujajā darba ritmā pēc atvaļinājuma nav viegli. Darba apjoms palielinājies, jo esam pārņēmuši pienākumus, ko kādreiz darīja tiesas un policija. Visu laiku jāseko līdzi grozījumiem likumos un normatīvajos aktos. Un jāatrod laiks arī cilvēkam, kas ir mūsu klients.
Dzīvoju Jaunjelgavā un nedēļas nogalē apmeklēju pilsētas svētku “Vasarošanās Fridrihštatē” pasākumus. Noskatījos Aizkraukles Tautas teātra izrādi “Viena ugunīga kļava”, ko līdz šim nebiju redzējusi. Vakarā devos uz Jaunjelgavas kultūras namu, kur notika svinīgais pasākums “Sadraudzīgās biedrības nams toreiz un tagad”. Pasākums bija veltīts kultūras nama 120 gadu jubilejai, bija sarūpēti materiāli, kāds tas izskatījās 1900. gadu sākumā, kad Jaunjelgavā uzplaiksnīja kultūras dzīve, un tagad. Esmu bijusī kultūras darbiniece, vairāk kā 20 gadus nostrādāju par metodiķi, rakstīju scenārijus pasākumiem, vadīju vakarus, piedalījos pašdarbībā utt. Jauki bija satikt bijušos darba kolēģus un kavēties atmiņās. Dienu noslēdzu, baudot Dailes teātra dziedošo aktieru ansambļa “Ilga” koncertu Liepu parka estrādē. Atpūtos labi, patīkami, ka var neko nedarīt un skatīties, kā citi pastrādājuši.
Kā katru gadu, Jaunjelgavas pilsētas svētki iegadījās vienā dienā ar Jaunjelgavas kapusvētkiem. Daži cilvēki izteica savu neapmierinātību, personīgi man tas netraucēja. Kapiņus sakopu jau iepriekš, tādēļ varēju izbaudīt svētku norisi. Kapusvētki ir notikums, uz kuru cilvēki sabrauc no malu malām. Varbūt tā pat ir labāk, ka viņiem ir iespēja apmeklēt arī kādu vietējo kultūras pasākumu.
Kapusvētki latviešu kultūrā ir saglabājuši savu nozīmīgumu, taču kā sēru ceremoniju vadītāja esmu novērojusi, ka jaunā paaudze neievēro kapu kultūru. Uz bēru ceremoniju dažkārt ierodas ielas drēbēs, reizēm pat ģērbušies pludmales apģērbā. Ceremonijas laikā zvana telefons, notiek sarunas, jo uz zvaniem tiek atbildēts. Cilvēki nāk, lai atvadītos un pavadītu aizgājēju, taču nespēj tam pat 40 minūtes atvēlēt. Tas nav labi.
Joprojām atmiņā palicis kāds jaunības dienu notikums, kad ar ansambli dziedāju kapos. Bija karsta vasara, un man kājās nebija uzvilktas zeķes. Pie manis pienāca tantiņa un teica: “Meitiņ, nākamreiz, kad nāc uz kapiņiem, uzvelc zeķītes. Nav smuki ar plikiem stilbiem uz kapiem iet.” Vēl šodien šis notikums palicis atmiņā. Tagad jauni laiki un jauni tikumi, varbūt cilvēks mūsdienu steigā pat nepadomā, uz kurieni un kāpēc viņš ir atnācis?
Kapu tradīcijas mūsu tautai ir svarīgas. Taču parādās arī jauna tendence. Vairākkārt esmu dzirdējusi, ka cilvēki pēc nāves vēlas tikt kremēti un pelni izkaisīti Daugavā. Es to neatbalstu, manuprāt, tas ir briesmīgi — kaut kur izkaisīt pelnus. Mums, latviešiem, šāda bēru tradīcija nav raksturīga, tā ir ienākusi no svešām zemēm. Kā ir ar aizgājēja tuviniekiem šādā situācijā? Viņiem nebūs vietiņas, kur aiziet un aizgājēju pieminēt. Kapusvētkos mēs atceramies savus tuviniekus, noliekam ziedus, domājam par mīļajiem aizgājušajiem cilvēkiem, un šīs domas ir ļoti svarīgas un noderīgas dzīvei un dzīvajiem. Reti kādā citā pasaules malā ir tik sakoptas kapu kopiņas kā pie mums, nu īsti puķu dārzi, ar to mēs arī atšķiramies no citiem. Reizēm paliek skumji, kad ieraugu kādu aizaugušu kapavietu; ja aizgājējam nav tuvinieku, tad kapu pārzinim vajadzētu parūpēties par atdusas vietas sakopšanu.
Skaļas diskusijas aizvadītajā nedēļā nemitējās Liepājas krimināllietā par mazgadīgas meitenes vairākkārtēju seksuālu aizskaršanu. Tā ir ļoti smaga un nepatīkama tēma. Es kā sabiedrības locekle, reaģēju uz to līdzīgi kā vairums normāli domājošu cilvēku, bet kā profesionāle savā darbā varu teikt, ka vairumā cietumsods un linča tiesa nav risinājums, tomēr uzskatu, ka šajā konkrētajā gadījumā būtu piemērojama brīvības atņemšana, ja tiesa atzīs tiesājamo personu vainu.
Atbalstu sabiedrības aktivitātes, kas reaģē uz nejēdzībām, jo tā var panākt arī likuma un normatīvo aktu grozījumus, kas ir jau aizsākti un kuros piedalās arī Valsts probācijas dienests.
Šodien Latvijas sabiedrībai neklājas viegli, jebkurš notikums, kas skar tās intereses, var izraisīt apvērsumu. Atliek piešķilt sērkociņu, un process ir sācies.
Pirmā darba nedēļa pagājusi, dienestā daži kolēģi ir atvaļinājumā, ilgstošākā prombūtnē ir mūsu apkopēja, jo ir jauns valsts iepirkums par viszemākām cenām un valsts iestādē telpu tīrība nav prioritāte. Smieklīgi maza (smiekli nemaz nenāk) ir apkopējas aldziņa par padarīto darbu, tāpēc esam, kur esam, un dzīvojam, kā redzam…
Labas un saulainas dienas vēlot visiem —
Ludmila Ēvele, Valsts probācijas dienesta vecākā referente
