Es Valentīndienā nesaņemšu ne puķes, ne konfektes, viņu arī negaida nekāds pārsteigums seksīgā apakšveļā. Mums nav īpašu kopīgu interešu un, godīgi sakot, mums pat nav kopīgas valodas — mēs esam uzauguši katrs savā valstī un ne es ļoti labi pārzinu viņa valodu, ne viņš — manējo. Mēs neplānojam kopīgu nākotni un arī pagātnē mums abiem jau ir bijis kaut kas tik īpašs, ka no vārda “mīlestība” izteikšanas skaļi mēs baidāmies.
Un tāpēc mēs nekad viens otru nesāpināsim tā, kā to dara “mīlestības”.
Un pat neskatoties uz dažādajām valodām, viņš mani saprot labāk nekā mani tautieši.
Viņš ir gatavs noticēt, ka es nemāku nopucēt savus izejamos zābakus, tāpēc metīsies ceļos un izdarīs to manā vietā katru reizi, kad būs vajadzība. Es esmu gatava noticēt, ka pieaudzis vīrietis nemāk nopirkt pats sev kreklu un bikses, tāpēc vienmēr palīdzu viņam šajā nopietnajā pasākumā. Un mēs nekad viens otram neteiksim — vai tad tu pats/pati to nevari izdarīt?
Viņa vājības man šķiet smieklīgas, viņam manējas — piemīlīgas. Viņš manas stiprās puses redz stiprākas, nekā es pati tās redzu, es redzu viņa stiprās puses tur, kur viņš pats tās neredz.
Citreiz viņš mani tā kaitina, ka es jau domās ar viņu esmu sastrīdējusies, kamēr neesmu viņu satikusi. Bet, kad viņu satieku, es varu viņam to pateikt, un viņš saprot. Citreiz es jau pēc acīm redzu, ka ļoti krītu viņam uz nerviem. Un es to saprotu, tāpēc neapvainojos un lieku viņam mieru.
Ja mēs sastrīdamies un viņš, aizcērtot durvis, izskrien no dzīvokļa, es zinu, ka viņš aizies tikai līdz tuvējam veikalam, lai atgrieztos ar kādu smieklīgu pirkumu, kas mums ļautu mainīt sarunas tēmu.
Stella
