Aizvadītā nedēļa pagāja manas dzimšanas dienas svinību noskaņā. Saglabājies siltums no apsveicēju mīļajiem vārdiem. Šajā krīzes laikā cilvēciskums uzlādē pozitīvi.
Pirmdienas man, kā ierasts, sākas ar rajona padomes nodaļu vadītāju “ražošanas” sapulci, katras nodaļas darbinieks pastāsta par padarīto un saplānojam darbus jaunajai nedēļai.
Otrdien biju projekta darba grupas sanāksmē Bauskā. Aizkraukles rajons kopā ar norvēģiem piedalās projektā “Zemgales reģiona pašvaldību institucionālo spēju stiprināšana un ekonomisko aktivitāšu veicināšana sadarbībā ar Norvēģijas institūcijām”. Šis projekts saistīts ar pašvaldību darba kapacitātes paaugstināšanu. Izstrādājām metodiskos norādījumus teritorijas attīstības plānošanai Zemgalē.
Sakarā ar gaidāmo rajonu reorganizāciju lielos projektos piedalīties nevaram. Vietējo pašvaldību konkursi vēl varētu būt aktuāli, bet arī tiem ir sarežģījumi ar līdzfinansējumu. Šim gadam piešķirtā nauda ir tikai izdzīvošanai.
Pašlaik pirmajā lasījumā izskata šīgada rajona padomes budžetu. Nav īstas skaidrības, kas ir jāsamazina un kā to realizēt. Trešdienās notiek komiteju sēdes par rajona budžetu, un katrā sēdē jāizskata jauni Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas rīkojumi. Pēdējā laikā tie mainās ik nedēļu. Jārisina jautājumi, saistīti ar sociālo sfēru — skolām, bērnunamu, pansionātiem. Ar mūsu nodaļu saistītas arī dotācijas skolotāju algām.
Trīs kapitālsabiedrības — Aizkraukles slimnīca, Autotransporta uzņēmums saimniecība un Komunālo uzņēmumu kombināts — ir rajona padomes pārziņā un darbojas mūsu nodaļas pārvaldībā. Rajona reorganizācijas gaitā šo sabiedrību kapitāldaļas tiks sadalītas novadiem. Līdz šim jautājums vēl nav izlemts, jo, piemēram, Aizkraukles novada domei ir iebildumi sakarā ar Aizkraukles slimnīcas parādiem, kuri šobrīd ir aptuveni 300 000 latu. Rajona padome slimnīcas ēku sakārtošanā ieguldījusi daudz līdzekļu.
Piekrītu tam, ka jāsamazina pārmērīgais birokrātijas aparāts. Klausoties, kas pagājušajā nedēļā notika Latvijas Radio, rodas neizpratne, kā gada laikā līdzekļu trūkumu varēja neievērot? Visām akciju sabiedrībām ir padomes, tad kur tās bija, kad problēmas sākās? Kāpēc pieļāva uzņēmuma nonākšanu līdz bankrotam? Kā budžeta iestāde var tā pārtērēt līdzekļus? Šobrīd pat nav no kā prasīt atbildību.
Vai Saeimas atlaišana atrisinātu šībrīža problēmas? Varbūt, bet sākumā tiem, kuri aktīvi uz to aicina, jāpajautā, kur viņi bija vasarā, referenduma laikā? Tieši tad bija iespēja demokrātiskā ceļā parādīt savu attieksmi un nobalsot par grozījumiem Satversmē. Pareizāk būtu sakārtot esošo valdību.
Situācijā, kad cenas aug, bet finansējums samazinās, procesa rezultāts ir neprognozējams. Daugavpils universitāte ir viens no piemēriem, kā līdzekļu samazinājuma dēļ augstskola sāk iestigt parādu “purvā”. Pašvaldības “dzīvo” no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, ja nodokļa iemaksu nav — kāda var būt runa par izdzīvošanu?
Līdz ar novadu reformu tiks slēgtas vairākas skolas. Pašlaik apdraudētas ir — Vīgantes un Sproģu pamatskola. Slēdzot skolas, izzudīs mazie sabiedrības centri. Skola laukos ir kas vairāk kā tikai iestāde. Tur rodas idejas, notiek darbība. Tā vietā, lai aizvērtu skolu pavisam, varētu atstāt kaut četras klases. Lai mazie mācās, paaugsies un būs vieglāk izbraukāt uz tālajām skolām.
Protams, varētu braukt uz kaimiņu skolām, bet ar pašreizējo transporta sistēmu tas nav izdarāms. Sadarbības projektā ar Šveici paredzēta autobusu iegāde skolēnu pārvadāšanai, pašlaik apkopojam datus, bet vai autobusus pagūs iegādāties laikus?
Krīzes laikā mēs katrs joprojām meklējam izdevīgumu. Aizkraukles ATU darbību sagrāva rīkotā konkursa iznākums, kura rezultātā šis uzņēmums palika bez starppilsētu reisiem. Pēc manām domām, konkurss tika pakārtots “draugu” firmām.
Cerams, ka līdzekļus, ko valdība saņems ekonomikas stabilizēšanai, “nenoēdīs”, izmantojot algām, pabalstiem un tamlīdzīgiem mērķiem. Naudai ir jāpelna, jādod nodokļi, jāveicina attīstība. Atbalstu Ministru prezidenta Godmaņa ieteikumu Latvijai piešķirtos aizdevuma līdzekļus novirzīt bankām kredītu izsniegšanai, tādējādi atbalstot ražošanu.
Jādomā arī par savu nākotni, tāpēc braucu uz semināriem. Pašlaik štata vienību skaits rajona padomē nav samazināts, tikai mūsu algas, bet nākotnē var būt visādi. Līdz jūnija beigām rajona padome strādās. Kas notiks pēc tam — šobrīd konkrēti nevar pateikt neviens.
Pēc darba mājās ļaujos vienai no mīļākajām nodarbēm — grāmatu lasīšanai. Esmu iecienījusi kriminālromānus. Pēdējie lasītie ir krievu autoru darbi.
Esmu liela puķu mīļotāja — pirksti jau sāk kņudēt, jūtot pavasari. Drīz atkal varēs sēt un rušināties pa zemi, sākumā — uz palodzēm un balkona, vēlāk arī dārzā. Meklēju interesantu puķu sēklas, iztēlē jau redzot tās ziedam.
Garajos vakaros, lai aizdzītu ziemas depresiju, šo to noadu sev vai meitai. Adot domas atslēdzas no ikdienas, tāpat kā lasot.
Ja neuzņem jaunas sērijas televīzijas seriālam, jāskatās vien pašu “brīnumzemes šovs”, tikai žēl, ka galvenajās lomās esam mēs paši.
