Aizkraukliete Mārīte Možeiko ir enerģiska jauna sieviete, kura savu īsto profesiju izvēlējusies nevis tūlīt pēc vidusskolas beigšanas, bet gan strādājot cilvēku vidū un iepazīstot arī mūsu sabiedrības negācijas.
Aizkraukliete Mārīte Možeiko ir enerģiska jauna sieviete, kura savu īsto profesiju izvēlējusies nevis tūlīt pēc vidusskolas beigšanas, bet gan strādājot cilvēku vidū un iepazīstot arī mūsu sabiedrības negācijas. Mārīte sevi uzskata par maksimālisti, kura tic un prot pastāvēt par saviem ideāliem. Lai nebūtu pretrunu ar sirdsapziņu, viņa cenšas būt taisnīga un godīga. Īpaši savā grūtajā sociālās jomas darbā, kuru, kā pati uzskata, viņa vēl tikai mācās.
Matemātika nav īstais aicinājums
— Kas jūs rosināja izvēlēties sociālās darbinieces profesiju?
— Vispirms gribēju kļūt par ekonomisti, stājos Latvijas Universitātē, pēc tam sāku mācīties arī Tehniskajā universitātē, Mehānikas fakultātē. Man patīk matemātika. Tomēr pēc gada sapratu, ka tā nav mana īstā vieta. Tad sāku strādāt, un man radās neliels apjukuma periods. Nevarēju saprast, ko man īsti darīt. Nolēmu izvēlēties kaut ko no humanitārās jomas.
Pētot dažādas programmas, ieinteresējos tieši par Sociālā darba un pedagoģijas augstskolu, lai gan man par sociālo darbu nebija nekāda priekšstata. Četrus gadus mācījos neklātienē. Kādā trešajā kursā aptvēru, ka esmu “nošāvusi pareizo zaķi” un mani šīs lietas patiesi aizrauj.
Atcerēsies kā pirmo injekciju
— Kādas studiju tēmas jums tur patika?
— Filozofija, ētika, psiholoģija, psihoterapija, viss, kas saistīts ar cilvēka izzināšanu un par ko mēs ikdienā patiesībā ļoti maz zinām. Tad aptvēru, ka gribu strādāt ar cilvēkiem, ka mani interesē, kas un kāpēc notiek ar cilvēku. Sāku domāt, ko es varētu darīt, lai cilvēki dzīvotu gaišāk.
— Vai atceraties pirmo ģimeni, ar kuru jums kā sociālajai darbiniecei vajadzēja tikties?
— Atceros. Tas bija praksē, tepat Aizkrauklē. Kad pirmo reizi ar šo ģimeni tikos, biju nobijusies vairāk par viņiem. Tagad saprotu, ka man, toreiz galīgi nepieredzējušai sociālajai darbiniecei, tas bija pārāk smags gadījums. Strādāt vajadzēja nepilnus divus mēnešus, un pa to laiku es iepazinu jaunu meiteni ar diviem maziem bērniem un māti invalīdi, tēvs no ģimenes bija aizgājis. Bērnus jaunā māte nemaz neprata audzināt, arī materiālās grūtības bija lielas. Viņai bija tikai sešu klašu izglītība.
Es viņai mācīju, kā palīdzēt slimajai mātei, kā aprūpēt savus mazos bērnus. Lielas pārmaiņas šajā ģimenē divu mēnešu laikā nenotika. Tomēr jaunā sieviete sāka interesēties par mācībām vakarskolā, aizveda bērnus pie ārsta un uz “dārziņu”, vērsās sociālajā dienestā pēc palīdzības.
Šo ģimeni es atcerēšos visu mūžu kā medicīnas māsa savu pirmo pacientu, kuram izdarījusi pirmo injekciju, vai ķirurgs pirmo operāciju.
Strādā ar
invalīdiem
— Kādus cilvēkus jūs aprūpējat?
— Esmu sociālā darbiniece cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tādu Aizkrauklē ir ap 500. Ne visi ir manā ziņā, vairumam šo cilvēku ir ģimene, un tur viņi arī vada savas dienas. Man jābūt ar tiem, kuriem nav ģimenes un kuri nespēj sevi aprūpēt. Tādu ir ap 50. Šos cilvēkus ik pa laikam apraugu un izvērtēju, kāda palīdzība vajadzīga — materiālā, nepieciešami tehniskie palīglīdzekļi vai mājas aprūpe.
Manā ziņā ir arī 35 bērni ar īpašām vajadzībām. Daļa no viņiem apmeklē parastās skolas un arī internātskolas, daži dzīvo tikai mājās. Tā kā rakstu maģistres darbu par ģimenēm, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām, es par tām interesējos vēl vairāk.
Pelnījušas pieminekli
— Par slimajiem bērniem droši vien visvairāk rūpējas mātes. Vai jums nākas sniegt morālu palīdzību arī viņām?
— Mūsu sociālajā dienestā izveidotas atbalsta grupas tieši bērnu invalīdu mātēm. Viņas nāk uz nodarbībām, kurās runā par savām problēmām, saņem psiholoģisko palīdzību, savstarpēji cita citu spēcina. Es ļoti cienu šīs mātes, kuras pašas aprūpē savus slimos bērnus, nevis nodod valsts ziņā. Ja būtu mana teikšana, uzceltu viņām pieminekli.
Brīžiem viņas morāli pagurst un ir izmisumā, bet tad atkal ceļas, jo apzinās, ka saviem bērniem ir visvajadzīgākās.
Vardarbība dzimst ģimenē
— Vai mēdz būt arī no vardarbības cietuši bērni?
— Bērna pamešana novārtā nāk no ģimenes, un bieži vien nav vainīgs ne alkohols, ne kādi citi netikumi, bet pārmantotība. Ja māte bijusi “dzeguze”, kura bērnus savulaik pametusi, slikti pret viņiem izturējusies, situsi — arī viņas pēcnācēji ir tādi paši. Viņi nezina, kādai jābūt labai mātei, ka par bērniem jārūpējas, ka viņi jāsamīļo.
Attiecības starp bērniem un vecākiem var izskaidrot ar tā saucamo piesaistes teoriju — kāda tā ir mātei bērnībā, tāda būs arī viņas bērniem.
Bērns nav siltumnīcas stāds
— Vai mīlestības bērniem, īpaši slimiem, var būt arī par daudz?
— Mīlestības jābūt tik, lai bērns attīstītos par personību, viņu nedrīkst turēt siltumnīcas apstākļos. Viņam jāsatiekas arī ar citiem bērniem, nereti jāpiedzīvo arī nežēlīgā cīņa par izdzīvošanu.
Bieži slima bērna vecāki uzskata, ka viņš nedrīkst tikties ar citiem bērniem, lai nesaslimtu, labāk neved viņu sabiedrībā. Tā ir pārlieku liela aprūpe. Vecākiem bērnam nevajag atkārtot — tu esi slims, tu neko nevari, īpaši to, ko dara veseli bērni. Pat vislabākie vecāki savus bērnus reizēm nevar pasargāt, jo nespēj viņiem vienmēr būt blakus.
Ir pacēlumi un kritumi
— Kādreiz liekas, ka darbam nav jēgas, ka viss labais atsitas kā zirņi pret sienu. Tā ir arī jūsu profesijā?
— Tas tā ir visās līdzīgās profesijās. Ir pacēlumi un kritumi, tā tam jābūt. Tomēr nekad nav tā, ka es vairs neko labu nevaru izdarīt. Protams, es nevienam bērnam nevaru apsolīt, ka viņa vecāki pārtrauks dzert, ka viņa dzīve pēkšņi kā pēc burvju mājiena mainīsies. To mūsu dienests nevar ne solīt, ne izdarīt. Tomēr es šim bērnam varu pastāstīt, ka tā gaisotne, kas valda viņa ģimenē, nav vienīgā iespējamā, ka ir arī cita — labāka dzīve.
Lai šiem cilvēkiem palīdzētu, es nedrīkstu uzņemties atbildību viņu vietā. Mums jāstrādā tā, lai šie cilvēki nekļūtu atkarīgi tikai no sociālās palīdzības. Cilvēks nedrīkst pierast pie tā, ka pašam ne par ko nav jārūpējas, gan dome neļaus nomirt badā. Viņam jāapzinās, ka pie mums nav jānāk kā lūdzējam, bet gan saņemt to, kas sociāli nenodrošinātam cilvēkam pienākas no pašvaldības.
Sliktās emocijas sevī nelaiž
— Kur rodat mieru, kad pagurstat?
— Esmu sapratusi, ka sevi no paguruma jāpasaudzē. Mūsu dienestā vēršas cilvēki ar milzumu negatīvo emociju. Viņi ir sarūgtināti, ļauni, nikni uz visu pasauli, slimi, nav naudas, nav ko ēst. Sarunās no viņiem nākas uzņemt daudz negatīvās enerģijas. Tāpēc sociālajam darbiniekam jābūt profesionālim, tad viņš spēs gan uzklausīt, palīdzēt, gan no negatīvās auras pasargās sevi. Sliktās emocijas sevī nedrīkst ielaist.
Kad pilna sirds, dodos svaigā gaisā. Aizeju izpeldēties, paslidot, pabraucu ar velosipēdu. Ja negribas kustēties, adu sarežģītus rakstus. Vislabāk tomēr atpūšos brīvdienās, kārtīgi izguļoties, tad nervi pilnībā nomierinās, un stress izzūd.
Autoritāte — tēvs
— Kas ir jūsu autoritāte audzināšanā?
— Mana ģimene nebija paraugģimene, un mūs ar brāli izaudzināja tēvs. Viņš ir mana vislielākā autoritāte, jo ir spēcīga personība.
Mēs ar brāli, kā saka, esam “padomju produkti”. Tēvs strādāja, māte ģimenē nedzīvoja, bet mēs augām patstāvīgi. No tēva mācījāmies godīgumu, zinājām, ka uz tēvu varam pilnībā paļauties. Tāda emocionāla siltuma, kā tas varētu būt ar māti, mums nebija. Mēs ar viņu nerunājām par pirmo mīlestību, “nekratījām” sirdi, kad radās kādi pusaudžu konflikti. Vienreiz, kad ar draudzeni biju slēpojusi līdz tumsai un viņš mājās par mani uztraucies, tēvs ar plaukstu “uzšāva” pa mīkstāko vietu. Tas arī bija vienīgais gadījums.
Mēs vienmēr zinājām, ka tēvs ir stiprs, gudrs un visu varošs. Pats galvenais — tēvs mums uzticējās. Viņš saprata, ka nevarēs izskriet mums līdzi ne uz ballītēm, ne visu izkontrolēt. Par diskotēkām viņš teica — tu vari braukt, bet zini, ka tu tur būsi viena pati un tevi neviens neaizstāvēs. Ja tu pati sevi spēsi aizstāvēt, tik arī būs.
Tādu gribētu arī vīru
Tagad, kad esam pieauguši, tēvs šķiet vēl mīļāks. Mēs vienmēr viens par otru uztraucamies un rūpējamies. Ja esmu noraizējusies, viņš apjautājas, kas mani nomāc, un spēj dot labu padomu. Es vienmēr zinu, ka tēvs mani gaida un mīl. Un tā ir ļoti jauka sajūta.
Tādu gribētu arī savu vīru un bērnu tēvu. Vīriešus es nevilšus vērtēju pēc sava tēva. Nekad nevarētu būt Blaumaņa Kristīne. Ja man būtu viņas raksturs un ticība, ka dzērājs var mainīties, es jau sen būtu apprecējusies. Un būtu nelaimīga kā daudzas sievietes.
***
Vārds, uzvārds: Mārīte Možeiko.
Dzimšanas laiks un vieta: 1973. gada
17. jūnijs, Aizkraukle.
Izglītība: augstākā. 2000. gadā beigusi Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolu “Attīstība”.
Nodarbošanās: Aizkraukles novada domes sociālā dienesta sociālā darbiniece.
Ģimene: neprecējusies. Tēvs Vilhelms strādā Daugavas HES kaskādē, brālim Vilnim ir ģimene un divi bērni.
Vaļasprieks: vingrošana, slidošana, peldēšana, rokdarbi, istabas puķu audzēšana.
Horoskopa zīme: Dvīņi.
