“Kad deviņdesmito gadu sākumā ar ģimeni atnācu dzīvot uz Sērenes pagastu, priedītes pāri ceļam man bija līdz viduklim, bet tagad tās ir izaugušas par lieliem kokiem. Tās stādīja kaimiņiene Vilma Kalneja, viņa ir strādājusi par mežsardzi,” kad meklējam ceļu uz jubilāres Vilmas Kalnejas mājām, pastāsta sērenietis Ainārs Soročāns. 2. augustā viņai apritēs 75 gadi.
Lasa “mīkstmiešus”
Kaimiņš arī zina teikt — Vilma Kalneja ļoti agri ceļas un ravē dārzu. Tajā neredzam nevienu nezāli. Pie mājas zied krāšņas puķes, arī tās ir rūpīgi koptas.
Vilmu Kalneju mājās nemaz nesastopam, jo viņa ar velosipēdu ir aizbraukusi uz Jaunjelgavu iepirkties. Līdz Jaunjelgavai ir apmēram divi kilometri, un velosipēds viņai ir ikdienišķs pārvietošanās līdzeklis daudzus gadus.
“Ceļos agri, jau ap pulksten četriem. Rīta agrumā mans draugs ir radio, tas pasaka, kāda būs diena,” vēlāk apstiprina jubilāre. “Katru dienu dodos uz kartupeļu lauku lasīt “mīkstmiešus” — Kolorādo vaboles un kāpurus. Nekādas ķīmiskas vielas nelietoju. Veselību veikalā nenopirksi — produktos tik daudz E vielu, tādēļ daudz kas jāaudzē pašai. Kartupeļiem vajag veldzi, tie vīst, pupiņas gan vēl turas.”
Aiziet direktores
norādītajā virzienā
Par pašas stādītajām priedēm viņa saka tā: “Es raujos čokurā, bet koki aug pret debesīm. Kādreiz, kolhoza laikā, netālu bija cūku ferma un aploks. Kad fermu likvidēja, prasīju kolhoza priekšsēdētājam, vai drīkstu tur iestādīt priedes? Viņš atbildēja — dari ar to gabalu, ko gribi! Ar arklu izdzinu vadziņas, iesēju, priedes sazēla, taču pavasarī skatos — slimība skujbire klāt, viss pagalam. Nākamajā pavasarī iedēstīju stādiņus, es un bērni ravējām zāli, daudz pūlējāmies, lai kociņi izaugtu. Vēlāk šo gabalu privatizēju, reģistrēju Zemesgrāmatā. Par mežsardzi strādāju 20 gadu, līdz pat pensijai. Pēc profesijas gan esmu dārzniece, bet no dārznieces manī nav ne miņas. Mana dzimtā puse ir Tomē, tur pabeidzu septiņgadīgo skolu ar vieniem piecniekiem, un direktore sacīja — tev jau jāiet uz Bulduriem mācīties. Līdz pat šai dienai nezinu, kāpēc, bet, tā kā virziens man bija norādīts, pakļāvos. Tur mācījos četrarpus gadus, skolu pabeidzu un atgriezos Tomē. Tur dārznieks jau bija, teicu — lai viņš aiziet pensijā, tad iešu par dārznieci, diviem tur nav, ko iesākt, es gribu strādāt pie mātes fermā. Priekšsēdētājs man sacīja — labi, bet tad tev jāraksta iesniegums, ka pēc komjaunatnes aicinājuma tu dodies strādāt uz fermu. Vai tad man grūti — uzrakstīju arī!”
Jautāta, kas tad vairāk bija pie sirds, Vilma Kalneja atbild: “Pervēšana! Man patika zīmēt.” Un vedina uz virtuvi, kur sienu rotā skaista zirga veidols un gadaskaitlis “2014” — šis taču ir Zirga gads. Kādreiz kolhoza laikā Tomē viņa zīmējusi arī afišas, palīdzējusi kultūras darbiniekam.
Uz galda virtuvē laikraksts “Staburags” un krustvārdu mīklu žurnāli — avīžu, grāmatu lašīšana un mīklu risināšana ir vaļasprieks, kas ikdienā iepriecina.
“Ģimenē kopā ar vecomāti bijām septiņi cilvēki, mēs, bērni — trīs māsas un brālis,” saka Vilma Kalneja. “Mans vīrs jau sen ir miris, bet man vēl ir divas māsas, divas meitas un septiņi mazbērni.”
Divas preilenes
un nešpetns āzis
Kādreizējā Jaunjelgavas mežrūpniecības saimniecībā amata nosaukumi bijuši dažādi, bet visi saistīti ar mežu. Vadījusi arī vīru brigādes. Vai nācās viņus komandēt? “Kas tad tur par komandēšanu — kad nebija, kas strādā, pašai vajadzēja stigot un darīt citus darbus,” atbild Vilma Kalneja. “Pensijā aizgāju tieši 55 gados, ilgāk nekalpoju. Tagad cilvēki kā maratonisti skrien pakaļ pensijai — pensionēšanās vecumu atbīda ik par pusgadu, grūti to sasniegt.”
Lauku mājas sētā ganās vistas, kūtī tveici pārlaiž kazas. “Kādreiz man bija arī gotiņa, tad divas, domāju — likšu pienu uz steķiem, bet pienotavas likvidēja,” stāsta jubilāre. “Kad vairs nebija tik laba veselība, govis pārdevu. Strādājot mežā dažādos apstākļos, biju saķērusi klepu, tas mani mocīja ilgus gadus, dzēru daudz dažādu zāļu, ārstējos pat sanatorijā. Bet, kad sāku kopt kazas un dzert kazu pienu, vairāku gadu laikā klepus man pārgāja, izārstējos. Pašlaik man ir divas preilenes — kazas, divi kazlēni un nešpetns āzis. Palikušas tikai piecas vistas, esmu viņas nosargājusi. Meita sacīja — gailis vistas no lapsas pasargās, bet lapsa nav muļķe, viņa vispirms aiznesa to, kas ir vislielākais un treknākais — gaili. Pēc tam stiepa projām vistas. Nācās viņām uztaisīt speciālu nožogojumu. Klibo vistu gan lapsa neņem.”
Paldies kājām!
“Pie mājas garais dzīvībaskoks ir pašas stādīts. Kastaņa arī atgādina, cik man daudz gadu,” teic jubilāre. “Tur tālāk pašas saaugušas skaistas apses, daudzi par tām priecājas. Ābeļdārzu iestādīja meita. Skatoties uz saviem vienaudžiem, saprotu, ka es jau pēc izskata neesmu labāka. Kad dzied Viktors Lapčenoks, spēlē Raimonds Pauls, atceros savu jaunību. Olga Dreģe, mana vienaudze, gan iet kā vellata. Bet spogulī man bail skatīties — redzu katru krunciņu. Tomēr radio, “Staburags”, žurnāli pasaka priekšā, kā ir jādzīvo un kas ir vērtīgākais. Piemēram, lasīju par kājām — ja tās arī ir šķības un līkas, tās ir manas kājas. Par savām neko sliktu nevaru teikt — bērnībā un jaunībā gāju ganos, daudz kilometru nogāju, guvu labu rūdījumu. Visu mūžu tās man ir labi kalpojušas, tik daudz brikšņu esmu izbridusi gan karstumā un svelmē, gan lietū. Esmu pateicīga, ka tās mani tik ilgi un tālu ir nesušas.” ◆
