Vasarā nauda pārtikai gandrīz nav jātērē. Un tā var iekrāt liekus latus, lai ziemā būtu vieglāk samaksāt par apkuri un vēl paliktu pāri nauda pienam un maizei. To saku no savas pieredzes. Elektrība nav jātērē. Ja nu vienīgi televizora ieslēgšanai. Ledusskapi esmu atslēdzis. Baudu gaismu dienā, bet naktī — tumsu. Ja gribu vakarā palasīt, izeju ar avīzi ārā un pastāvu zem ”maksimkas” gaismas reklāmas. Zem ielas laternas gan nestāvu. Ne vella tur nevar redzēt. Acu bojāšana vien sanāk.
Ja gribu karstu maltīti, iekurinu ugunskuru dārzā vai kur citur. Mājās gāzes plīti nelietoju. Vārdu sakot — maksimāli taupu. Noteikti daudziem pagrabā vēl ir saglabājušies pērnie kartupeļi. Tas nekas, ka savītuši un sadīguši. Laksti jāaplauž, un tupeņus var cept un lietot, kādā veidā gribi. Vairumā esmu sapircis lētos ”maksimkas” putraimus. Pietiks līdz ziemai. Krāna ūdeni netecinu. Tualeti arī nelietoju. Galu galā ir mums miestā bezmaksas tualete. Turp eju lielajās darīšanās, bet mazajās — aiz stūra. Nevajag būt slinkiem. Vajag aizskriet uz tuvējo parku pēc salātiem, pēc ekoloģiskā ūdens dīķī. Balandas, nātres, pienenes… Viss noder! Šķin tik iekšā svaigā veidā, blenderē vai vāri zupā. I gaļas vairs nevajadzēs. Zālē ir tik daudz dzelzs, ka tā pārspēj pat daudzinātās zemenes. O, jā, meža zemenes mums šovasar vēl būs. Un mellenes un pārējās meža ogas tāpat. Murķeļus es šopavasar jau esmu atēdies. Tiesa, vienreiz kārtīgi nenovārīju. Pēc lietošanas bija halucinācijas. Taču tas pat bija interesanti! Pēc tam turpināju to praktizēt. Ziniet, man ir atvērusies trešā acs. Es tagad visu redzu daudz labāk. Es redzu, cik lepni dzīvo mūsu garā nabagie kungi. Cik izšķērdīgi un lielīgi viņi ir. Bet es ar viņiem nemainītos vietām. Viņu dzīvi es nevarētu izturēt. Tāpat kā viņi manējo. Tāpēc jau mēs katrs esam tur, kur esam. Un tomēr ir lietas, no kurām neatsakos pat es. Tās ir akcīzes preces — alkohols, smēķi. Kā lai atmetu? Tā prātoju, pa parku staigādams, ērces no sevis lasīdams. Un nemanot iekāpju cilpā… hop, tā savelkas. Jau karājos koka zarā. Kā bumbieris… Tātad tik zemu jau gaļas kārā tauta ir kritusi? Parkā izliek cilpas stirnām! Ziniet, laimīgs esmu par to, ka šovasar spaidu kārtā un no labas gribas pieslējos veģetāriešiem. Esmu kļuvis svarā vieglāks, lokanāks. Žigli tieku no cilpas ārā. No šī brīža esmu kļuvis par kaislīgu mazo brāļu aizstāvi. Es organizēju akciju miesta parku atbrīvošanai no malumednieku izliktajām cilpām. Rau, cik cēlas idejas rodas galvā, taupīgi un liesi dzīvojot!
