Ar Māri (vārds mainīts — aut.) iepazinos vilcienā, kad vakaros kopā braucām mājup. Mārim ir tikai 19 gadu, pērn pabeidza vidusskolu un septembrī sāka mācības profesionālajā vidusskolā. Nesen viņš tās pameta un devās peļņā uz Somiju.
— Finansiālā situācija sašķobījās ziemas beigās, kad tēvs zaudēja darbu — uzņēmums, kurā viņš strādāja, bankrotēja. Visu šo laiku tēvs saņēma bezdarbnieku pabalstu, taču jūnijā arī to vairs nemaksāja, bet cerības atrast darbu zuda. Pasliktinājās arī attiecības ģimenē — māte aizvien biežāk pārmeta tēvam, viņa uzskatīja, ka tēvs vienkārši ir slinks, un, kāpēc strādāt, ja var to nedarīt? Pēdējā laikā māte “zāģēja” katru dienu. Nemaz nebrīnījos, ka tēvs pavadīja laiku kaut kur ārpus mājas, šādu “zāģēšanu” ilgi nevar izturēt. Ja tēva nebija mājās, māte labprāt sūdzējās man. Parasti saruna sākās diezgan mierīgi, taču, tiklīdz mātei likās, ka es kaut mazliet aizstāvu tēvu, viņa aizsvilās. “Man taču jādomā, ko mutē bāzt un ko mugurā vilkt, es par to raizējos, kā pusē tu galu galā esi? Manā vai viņa?”. “Es par jums abiem, mamm, par jums abiem,” ar šiem vārdiem saruna beidzās, jo māte sāka raudāt, nespējot saprast, kā es varu aizstāvēt tēvu, kaut patiesībā neaizstāvēju, tikai mēģināju pateikt, ka man svarīgi abi vecāki.
Man bija žēl gan tēva, kuram darba meklējumos neveicās, gan mātes, uz kuras pleciem nu gūlās viss smagums. Tajā laikā biju ļoti nomākts, nezināju, kā lai palīdzu vecākiem, būt mājās bija nepatīkami, jutu, ka vecāki ir ļoti atsvešinājušies. Reiz redzēju tēvu kopā ar kādu citu sievieti, tas bija kā sitiens zem jostasvietas. Pēc šī gadījuma sapratu, ka kaut kas jādara, nespēju iedomāties, ka vecāki varētu izšķirties, jo visas domstarpības, kas bijušas līdz šim, viņi veiksmīgi atrisināja.
Apsvēru dažādas iespējas un beidzot izlēmu, ka jābrauc prom, tas man šķita vienīgais pareizais risinājums — vecākiem būs mazāk finansiālo rūpju, un es varēšu atbalstīt viņus. Māte manu ideju strādāt ārpus Latvija uztvēra vētraini — raudāja, lūdzās, lai metu ārā no galvas tādas muļķības, jo izglītība ir svarīga, taču no lēmuma neatkāpos. Šajā laikā vecāki mazliet satuvinājās un apvienojās pret mani, par ko biju ļoti priecīgs. Nebiju domājis, ka tas viņus satuvinās. Kad aizbraucu, likās, ka vecāku attiecības ir ievērojami uzlabojušās.
Esmu prom pāris nedēļu, dzīvoju pie paziņām, viņi man sagādāja arī darbu. Viegli nav, taču padoties un atgriezties neplānoju, jo — kas mani Latvijā sagaida? Tā kā izglītība ir svarīga, domāju, ka varēšu apvienot darbu un studijas neklātienē, jāizvēlas tikai augstskola un specialitāte, kas interesētu.
