“Nu, tu jau esi gatavs, ka vari tik mierīgi sēdēt, lasīt avīzi un televīzijā skatīties ziņas?” tā man vakar “uzbrauca” Izabella. “Kam gatavs?” neizpratnē pajautāju. Un tad sākās. Tikai nedēļa palikusi līdz pasaules galam, bet es to pilnīgi ignorējot.
Izabella, lūk, pat mainījusi ticību un ejot uz tādu baznīcu, kur var nopirkt lētākas sveces. Viena degot piecas stundas, un viņai tādu jau esot ducis. Es gan viņai skaidroju: ja jau gals, tad i sveces nelīdzēs, bet viņa, nabadzīte, vaigus piepūtusi, katru vakaru tik stiepj no akas ūdeni. Ar to jau piepildīts vairāk nekā 50 pudeļu un viena muca. Pajautāju, vai tad šai pēc pasaules gala tā “kaltēs”, bet viņa man sāka skaidrot kaut ko par pasaules enerģijas zudumu. Man gan šķiet, ka enerģija varētu zust tikai pašai Izabellai, jo viņa gatavojas tik intensīvi, ka man pat brīžiem Izabellas kļūst žēl un tiešām gribētos, lai kaut kas notiek. Iespējams, mums atslēgs elektrību, jo vairākus mēnešus par to neesam maksājuši. Tad vismaz varēsim likt lietā sveces. Tikai — kur liksim sāls krājumus, ar kuriem piekrauts viens istabas stūris?
Labi, ka nav jākreņķējas par Ziemassvētku dāvanām. Draugiem un radiem varēsim dāvināt paciņas ar griķiem, jo tie mums pasaules gala gaidās sapirkti visam gadam. Vakar Izabella nopirka lielu bloknotu, kurā aprakstīšot visas svarīgā notikuma izjūtas. Pagaidām gan ir tikai virsraksts: ‘‘Es no gala nebaidos!”.
