“Man ir svarīgi, lai manas mājas priekšā būtu izravēta puķudobe. Kāda ir mana dzīve, tas ir atkarīgs tikai no manis. Noteikti neesmu pesimiste un arī mājās sēdētāja. Man patīk būt cilvēkos, un citos augstu vērtēju labā meklēšanu, iejūtību, sirsnību un sapratni,” tā sevi raksturo valliete Rita Zvirbule. Ritas kundze nupat sākusi strādāt bērnudārzā “Cielaviņa” par vadītāju. Sarunājoties ar viņu, secinu — viens cilvēks var daudz, pat ļoti daudz, ja nečīkst, bet dara, dzīvo un smaida.
Aizbrauc līdzi draudzenei
— Vai Vallē nonācāt darba meklējumos?
— Pēc Liepājas pedagoģiskā institūta absolvēšanas sāku strādāt Kokneses vidusskolā. Mana draudzene Valentīna tolaik strādāja Stučkā, komjaunatnes komitejā, un viņai vajadzēja izvēlēties — palikt un strādāt turpat vai pārcelties uz Valli, kur vajadzēja skolas direktori. Mēs bijām ļoti labas draudzenes, un viņa aicināja mani sev līdzi. Man patīk izdarīt kaut ko spontāni, tāpēc piekritu un pārcēlos uz Valli. Sāku strādāt Valles vidusskolā par direktora vietnieci audzināšanas jomā. Man patika organizēt pasākumus, jo, studējot augstskolā, vienu gadu biju strādājusi kultūras namā par mākslinieciskās daļas vadītāju.
— Jaunajā vidē iejutāties ātri?
— Man patīk vietu, kurā dzīvoju, pieņemt par savējo. Pēc vairākiem Koknesē nodzīvotiem gadiem izjutu, ka Vallē pret ienācējiem izturas vēsāk, piesardzīgāk nekā Koknesē. Man pašai to gan stipri nenācās izjust, jo apprecējos ar vallieti un starp vietējiem iejutos diezgan ātri. Tagad šo vietu esmu iemīlējusi. Jūtos ļoti cieši saistīta ar šejieni — manai ģimenei te ir arī lauku mājas. Man patīk, ja apkārtne ir sakopta, bet viens visu nevar izdarīt. Vasarā Valles pagasta sakopšanas darbos iesaistīju skolēnus, pārliecināt, ka arī viņi savam pagastam var kaut ko dot, nemaz nav tik grūti.
— Esat izjutusi ar cilvēku vienaldzību?
— Esmu pārliecināta, ka attieksme pret visu, arī pret vietu, kur dzīvojam, veidojas ģimenē. Spriežu gan pēc tā, kā vecāki audzināja mani, gan pēc tā, kā audzinu savus bērnus. Ja ģimenē nerunā un nemeklē tikai sliktu, tad arī bērni to necenšas vienmēr un visur saskatīt. Es parasti saku — ja tu kaut ko kritizē, tad pasaki, ko un kā darīt, lai būtu labāk. Var jau kritizēt citu paveikto, bet, ja pats neko nedara, tad tam nav nozīmes.
— Vai esat sava pagasta patriote?
— Manuprāt, jebkurā vietā var izdarīt daudz, ja vien cilvēkiem ir pozitīva attieksme un vēlme darboties. Cenšos piedalīties visos pagasta pasākumos, apmeklēju teātra izrādes. Tas ir arī tāpēc, ka vīrs ir aktīvi iesaistījies pagasta sabiedriskajā un kultūras dzīvē, ja viņš būtu mājās sēdētājs, nezinu, kā būtu. Patiesībā šī un interese par kultūru nāk no bērnības un manas ģimenes. Rubenes pagastā tolaik bija ļoti attīstīta sabiedriskā dzīve, dažādi pasākumi, uz kuriem gājām kopā ar vecākiem. Kaut cilvēku pagastā nav ļoti daudz, tur pasākumi vienmēr bija un arī tagad ir ļoti apmeklēti, vietējie vienmēr ierodas kuplā skaitā. Tāpēc man patīk viss, kas saistīts ar kultūru, es atbalstu vīru un bērnus, kuri vienmēr kaut kur piedalās.
“Čau, direktorīt!”
— Kā izvēlējāties profesiju un vai nav nācies savu izvēli nožēlot?
— Mana māte strādāja par algu grāmatvedi, un bērnībā es domāju, ka nekad nebūšu grāmatvede, jo šajā darbā bez “papīru kalniem” nekā cita nav. Man patika skolotājas darbs, likās, ka ir interesanti vienmēr būt bērnu vidū, vienmēr starp cilvēkiem. Man patīk būt pulkā! Pieaugot izvēle mainījās. Sākumā vēlējos kļūt matemātikas skolotāja, vēlāk — latviešu valodas un literatūras. Izvēli ietekmēja skolotājas personība, viņa skolēniem bija kā draugs, ar kuru vienmēr varēja aprunāties. Profesijas izvēli nekad neesmu nožēlojusi, bet bija laiks, kad vēlējos strādāt kultūras jomā. Visu pārdomājot, tomēr sapratu — es nevarētu tikai lidot, kaut kad arī man jānolaižas uz zemes.
— Esat bijusi arī skolas direktore. Kā veicās?
— Pirms diviem gadiem pabeidzu studijas izglītības darba vadībā, ieguvu maģistres grādu, bet to darīju ne jau ar mērķi, lai uzreiz strādātu šajā jomā. Kad Valles vidusskolas direktore devās bērna kopšanas atvaļinājumā, es sapratu, ka uz neilgu laiku neviens svešs cilvēks pie mums strādāt nenāks, tāpēc nodomāju — kāpēc man nepamēģināt? Atzīšos, jaunie pienākumi man ļoti patika. Esot direktorei, ar skolēniem strādāt ir krietni interesantāk, vairāk iznāk saskarties ar dažāda vecuma bērniem, ir citi pienākumi. Vēl tagad, kad satiekamies, bērni saka: “Čau, direktorīt!”. Es neesmu kabinetā sēdētāja, man patīk būt ar cilvēkiem un redzēt sava darba rezultātus.
Dzīvē kaut kas jāmaina
— Vai pieņemt lēmumu kļūt par bērnudārza vadītāju bija viegli?
— Šaubījos apmēram divas nedēļas. Sākumā visvairāk uztraucos par to, vai varēšu apvienot vairākus darbus, vai tikšu ar visu galā. Negribu aiziet no darba skolā, tas man ir ļoti svarīgi. Nolēmu mēģināt un pieteicos šim amatam. Lielu pārdzīvojumu, vai iegūšu šo darbu vai nē, man nebija, jo pamatdarbs man ir. Konkursa pēdējā dienā pieteicos, un vīrs bija ļoti pārsteigts, jo viņš maniem pārdzīvojumiem juta līdzi. Man tas bija brīdis, kad sapratu, ka dzīvē kaut kas ir jāmaina.
— Ko kā vadītājai bērnudārzā gribētos paveikt?
— Kad pirmo reizi ienācu bērnudārzā, neredzēju apkārtni un sadzīves problēmas, taču to uzreiz saskatīju, kad nācu šurp kā vadītāja. Bērnudārzā mazo valliešu skaits arvien palielinās, salīdzinot ar pagājušo gadu, tas ir gandrīz uz pusi lielāks. Nākotnē, kad izveidosies novads, bērnu te netrūks. Iespējams, nākamgad vajadzēs atvērt vēl jaunu grupiņu. Man ir svarīgi, lai, ieejot jebkurā iestādē vai sabiedriskajā vietā, ir sakopta un harmoniska vide, tas ir būtiski arī bērnudārzā. Vēlos sakārtot apkārtni, esam sākuši puķudobju pārveidošanu, vajadzētu mainīt jumtu un remontēt zāli. Tam, protams, vajadzīga nauda. Domāju, ka kopā ar kolēģiem radīsim arvien patīkamāku un mājīgāku vidi, jo mazie cilvēciņi te pavada lielāko daļu dienas.
Kopābūšanas trūkumu kompensē
— Esat ļoti aizņemta. Vai ģimene tāpēc neizjūt jūsu trūkumu?
— Reizēm gadās, ka no darba pārnāku pat deviņos vakarā, bet mani mājās nesagaida ar pārmetumiem. No bērniem gan šovasar saņēmu pārmetumus, jo mums ģimenē ir tradīcija katru vasaru braukt pie maniem vecākiem un tur kādu laiku padzīvot. Šovasar lielās slodzes un daudzo darbu dēļ netiku. No bērniem šad tad dzirdu, ka viņiem vecāku mājās tikpat kā nav. Protams, vecākus nevar aizstāt neviens, un es cenšos to kaut kā kompensēt. Jūtu, ka mani bērni veidojas par sabiedrības cilvēkiem. Man liekas, katrā ģimenē, kur vecāki strādā, kādreiz pietrūkst laika, lai būtu kopā, dotos kopīgos braucienos. Ja bērni lūdz palīdzēt, to vienmēr izdaru, bet īpaši neiejaucos.
— Ko jums nozīmē ģimenes atbalsts?
— Mēs ar vīru pārrunājam ne tikai ar ģimeni, bet arī ar darbu saistītus jautājumus. Mums nav sadalīti mājas darbi, nemanot esam ar pienākumiem samainījušies. Ēdiena gatavošana pēdējos gados vairāk ir vīra ziņā, jo tas ir viņa vaļasprieks, tāpēc, ja laikus nebūšu mājās, nav jāuztraucas, ka ģimene paliks neēdusi. Šīs sadzīviskās problēmas bieži vien traucē attiecībās, bet, ja tās ir sakārtotas, tad viss kārtībā. Mēs neuzdodam jautājumus — kāpēc tu no rīta aizej tikos vai vakarā pārrodies tikos. Nav arī greizsirdības scēnu, mājās neesi laikus, jo otrs cilvēks tev uzticas un zina, ka viss ir kārtībā. Manuprāt, tikai tā var ģimeni saturēt kopā.
— Kur rodat spēku?
— Visu nekad nevar pagūt izdarīt. Spēku rodu mājās, ģimenē, sarunās un tikšanās reizēs ar ģimenes draugiem. Ar klasesbiedriem joprojām tiekamies ik pēc pieciem gadiem, bet ar augstskolas kursabiedriem — katru gadu. Ne vienmēr atbrauc visi, bet, kad sanākam kopā, secinām: mēs vēl šodien esam dulli! Arī ikdienā sazvanāmies un zinām, kā kurām klājas, ko kurš dara. Priecājos, ka man ir paveicies ar klasesbiedriem un kursabiedriem, ar viņiem vienmēr gribas satikties, sazvanīties. Šīs tikšanās reizes un sarunas mani pozitīvi uzlādē, tajās rodu enerģiju. Daudz gūstu no skolēniem, zinu, ka apkārt ir ļoti daudz labu cilvēku un cenšos biežāk tikties ar viņiem.
“Daru, ko varu, tad, kad varu!”
— Vai kādreiz negribas notiekošo pavērot no malas?
— Bērnībā ar vecākiem ļoti bieži braucām ekskursijās, devāmies uz pasākumiem. Atceros, tētis ar mammu gāja uz dejām, bet es sēdēju zem biļešu tirgotāja galdiņa un to vēroju. Laikam, ja bērnībā esi sācis tādā ritmā, tad visu mūžu meklē, ko darīt, kur piedalīties, negribas uz visu skatīties no malas.
— Sacījāt, ka patīk erudīcijas spēles. Vai pati nekad neesat tajās piedalījusies?
— Neesmu. Es neteiktu, ka man ir zems pašvērtējums, bet uztraucos par to, kā būs, ja es nezināšu kādu elementāru lietu? Tā tomēr ir atbildība, un esmu pieradusi visu, ko daru, nopietni pārdomāt un izvērtēt. Laikam mazliet biedē situācija, ka tu neesi mājās uz dīvāna, bet kameru priekšā. Ja es kaut ko daru, tad organizēju sevi, un man vajadzīgs laiks, lai sagatavotos, lai atkārtotu un pārzinātu daudzas jomas, bet man tam šobrīd nav laika. Tā kā visam nekad nepietiks laika, labāk izvēlos darīt to, ko varu, tad, kad varu!
VĀRDS, UZVĀRDS: Rita Zvirbule.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1961. gada 28. novembris, Jēkabpils rajona Rubenes pagasts.
IZGLĪTĪBA: augstākā, beigusi Liepājas akadēmiju un ieguvusi maģistres grādu izglītības darba vadībā.
NODARBOŠANĀS: bērnudārza “Cielaviņa” vadītāja, arī latviešu valodas un literatūras skolotāja Valles vidusskolā.
DZĪVESVIETA: Valles pagasts.
ĢIMENE: vīrs Arvīds, meita Lelde (11) un dēls Mārtiņš (8).
VAĻASPRIEKS: grāmatu lasīšana, patīk vērot erudīcijas spēles un informatīvus raidījumus.
HOROSKOPA ZĪME: Strēlnieks.
