Vakar pie manis atskrēja Rozālija — atradusies lielā politiķe! — Nu kas tagad būs? Nu kas būs? Prezidents cits, arī Saeima būs cita. Es šai saku — nekas nebūs!
Es, piemēram, pati sev esmu prezidente un pati sev Saeima. Es kredītus kā maksāju, tā maksāšu. Mani kaķi kā ēda zivis, tā turpina ēst. Maize kā kļuva dārgāka, tā ir… Nu kas var mainīties… Bet, ja, piemēram, visām bankām trāpītu kāds orkāna vilnis un tās noslaucītu no zemes virsas, tad nu gan dzīve būtu citāda — es beidzot redzētu, kāda ir mana alga, bet tagad… mainās tik ministru un prezidentu sejiņas. Man jau tas Zatlerītis ļoti patika — ārsts taču, dažreiz tik sirsnīgi no ekrāna uz mani paskatījās, ka visas sirdssāpes kā ar bērzu slotiņu aizslaucīja… Bet tagad būs jāpierod pie dzelžaināka skatiena. Nekas! Es ne to vien varu izturēt!
