Es satiku viņu slimnīcā. Jaunā sieviete sēdēja man blakus un pārsteidzoši skaistā balsī dziedāja: “Dzied circenītis aizskrāsnē…” Kad pasākums, kādi šajā slimnīcā notiek bieži, beidzās, mēs sākām sarunāties. “Mums šogad nomira jaunākais dēliņš,” viņa teica. “Viņam sešu mēnešu vecumā atklāja audzēju. Pēc operācijas puisītis nodzīvoja tikai dažas stundas. Es zinu, ka tā viņam, mazajam eņģelītim, būs vieglāk…” Jaunā sieviete runāja ļoti daudz — par to, ka cik daudz prieka mazais sniedzis tajā īsajā brīdī, kurā viņš ģimenei bijis iedots. Cik skaists un dzīvespriecīgs šķitis. Arī par to, kāds šoks bijusi pēkšņi atklātā diagnoze. Nebija ne asaru, ne žēlabu. Tikai daudz vārdu, daudz interesantu secinājumu un gaišas nākotnes vīziju.
Mēs daudz sarunājāmies vēl vairākas reizes, kad sastapāmies gaitenī. Un allaž domāju: kur viens cilvēks var gūt tik daudz spēka? Šāds jautājums manā prātā iezagās arī mirklī, kad krietnu laiku vēlāk sastapu pazīstamu māmiņu, kura nupat bija apglabājusi mīļu cilvēku. Tādos mirkļos parasti nezini, ko teikt, un īsti nesaproti, vai vispār šoreiz vajadzīgi vārdi? Paziņa silti smaidīja, runāja par kaut ko skaistu un gaišu un mani ļoti samulsināja. Vai visi pēdējā laikā iemācījušies kļūt tik stipri, ka tikai man asaras birst? Par savu un vēl par cita nelaimi…
“Līdzjūtība ir visnederīgākā lieta pasaulē. Tā ir ļaunā prieka otra puse, to taču jums vajadzēja zināt,” teicis Ērihs Marija Remarks. Šie vārdi man, pārlieku sentimentālai būtnei, vismaz pēdējā laikā mācījuši uz dzīvi paraudzīties mazliet citādāk, mazliet praktiskāk. Vai kādam paliks vieglāk, ja kāds vaimanās vienā balsī ar tevi? Vai pasaule kļūs labāka, ja pār to pludos asaru upes? Maz ticams.
Jā, es ļoti labi saprotu, ka sāpes un prieks dzīvē dots gandrīz līdzsvarā, un sava gudrība ir atziņā: ja visi būtu laimīgi, nekāds Dievs nebūtu vajadzīgs. Taču mana apbrīna un klusa atzinība pieder tiem, kuri to sāpju kausu iztukšo tā… Spēcīgi? Gaiši? Praktiski? Nevaru atrast īstos vārdus, lai apzīmētu to spēku, kas mīt cilvēkos. Par to viņus cienu un mīlu. Un ļoti gribu no viņiem iemācīties būt stiprai, ar stabilu un mierīgu dzīves uztveri. Iemācīties to, ka ne katra sīka liksta, kura sākumā tāda šķiet, ir nelaimes vārdā saucama.
***
Tomēr man ir sava gadumijas lūgšana Viņam: dod, Dievs, lai visi mani mīļie būtu veseli!
