Ir cilvēki, kuriem Laimes māte, šķiet, vienmēr noliek spilventiņu, lai kritiens būtu mīkstāks.
Ir cilvēki, kuriem Laimes māte, šķiet, vienmēr noliek spilventiņu, lai kritiens būtu mīkstāks. Pie tādiem pieder arī Kristaps. Bieži no sarežģītām situācijām viņš iziet “sausām kājām”. Un vai tad nu studentam tādu ir mazums!
Lai gan Kristaps papildu studijām arī strādā, nauda viņam “kūst” kā cukurs tējā. Tās vienmēr trūkst, tāpēc tramvajā viņš vienmēr brauc “”par zaķi””. Pēc viņa aprēķiniem, sodanaudu samaksāt ir izdevīgāk un lētāk nekā katru dienu pirkt tramvaja biļeti.
Viendien viņam šķita, ka nu beidzot sodanaudas maksāšanas mirklis ir klāt. No tramvaja viņa gala tuvojās divas kontrolieres. Kristaps stāvēja pie priekšējām durvīm, blakus viņam uz kāpnītēm sēdēja kāds “bomzis” un ēda zivi. Kontroliere vispirms vērsās pie viņa un sāka “lasīt morāli” par pareizu dzīvesveidu. Pēc tam savieba degunu, norūca “Fui, kā tā zivs smird!” un grasījās atvērt logu. “Es jums palīdzēšu!” iesaucās Kristaps un atvēra logu. Pa to laiku bija pienākusi arī otra kontroliere, un Kristaps ar abām aktīvi iesaistījās diskusijā par nekaunīgo bezbiļetnieku. Kontrolierēm pat prātā neienāca, ka jaunais, simpātiskais, izpalīdzīgais cilvēks ir tieši tāds pats bezbiļetnieks. Izkāpdams savā pieturā, Kristaps kontrolierēm novēlēja veiksmīgu dienu. Vai tad viņam žēl, ja pašam tā tik veiksmīgi bija sākusies.
