Ar Diānu iepazinos Rīgā kādā kultūras pasākumā. Prātā palikuši viņas dzirkstošie smiekli un labestīgā un pozitīvā attieksme pret pasauli. Tad arī uzzināju, ka viņa ir mūsu novadniece no Bebriem un strādā Rakstniecības un mūzikas muzejā (RMM) Rīgā. Starptautiskās muzeja dienas (18. maijā) priekšvakarā aicināju Diānu uz neklātienes sarunu. Runājām ne tikai par muzeja lietām, bet arī par sajūtām un dzīvi. Sarunā vienojāmies iztikt bez oficiālās uzrunas “jūs”.
Nebija paraugbērns
— Mēs visi nākam no bērnības. Kādi ir tavi spilgtākie iespaidi?
— Ak, laiskā bērnība! Draiskojos un priecājos uz nebēdu. Esmu laimīga, jo uzaugu laukos… ar pļavām, grāvjiem, mežiem, ķiršu kokiem un visforšākajiem kaimiņiem.
Nevaru apgalvot, ka mana bērnība ir beigusies. Es joprojām neapeju peļķes!
— Vai tu skolā biji paklausīga skolniece?
— Domājot par skolas laiku, prātā nāk rindas no kāda Aspazijas dzejoļa: “Un māte, kad mani mācīja: “Esi klusa, laba, godīga,” — /Es dziedāju tikai: Lalala!” Tā arī es nemitīgi dziedāju — lalala.
Iespējams, ka šis būtu īstais brīdis, lai atvainotos visām skolotājām, kurām esmu sagādājusi daudz raižu. Piedodiet! Nebiju es paraugbērns, bet esmu tik priecīga, ka tā. Tagad vismaz zinu, kā darbojas skolā izvietotie ugunsdzēšamie aparāti un ka gludeklis nav paredzēts tam, lai mājturības stundās dedzinātu gludināmo dēli (šīs tādas spilgtākās atmiņas).
— Vai studiju laikā jau skaidri zināji, ka strādāsi muzejā?
— Nemaz! Līdz šim viss manā dzīvē nācis neplānoti. Dažkārt man šķiet, ka jāpārstāj šī bezmērķīgā klaiņošana pa dzīvi, taču brīnišķīga ir tā sajūta, kad tu nezini, kas notiks pēc gada, diviem, kādus cilvēkus tu satiksi, ko atklāsi, darīsi. Dzīvē vados pēc sajūtām.
— Spriežot pēc tavas iepriekšējās atbildes, rodas jautājums, vai tev darbs muzejā nešķiet pārāk monotons?
— Nē. Katra diena ir citādāka, arī muzejā. Esmu muzeja pedagoģe. Ikdienā nodarbojos ar muzeja izglītojošās programmas izstrādi un vadīšanu. Protams, to es nedaru viena. Man ir brīnišķīgi un zinoši kolēģi, tostarp rakstnieki, kultūržurnālisti un mūziķi. Strādājam komandā. Šajā ārkārtas situācijas laikā nodarbību vadīšana gan ir apstājusies, taču mēs šo laiku cenšamies pēc iespējas produktīvāk izmantot, papildinot izglītojošās programmas piedāvājumu. Būtībā mūsu uzdevums ir izglītot sabiedrību. Mēs, muzejpedagogi, esam tie, kuri būvē tiltu starp muzeja saturu un muzeja apmeklētāju.
— Vai, strādājot muzejā, esi atklājusi sev kaut ko interesantu?
— Pavisam noteikti! Un ticu, ka tik daudz kas interesants vēl priekšā. Apgūt visu to, kas muzejā atrodas, protams, ir neiespējami. RMM krājums glabā vairāk nekā 900 000 visdažādāko vienību — dokumentus, fotogrāfijas, dažādus iespieddarbus, vēstules, mākslas darbus, skaņu ierakstus un memoriālos priekšmetus, piemēram, Baumaņu Kārļa flīģeli, uz kura komponists sacerēja dziesmu “Dievs, svētī Latviju!”. Katram priekšmetam ir savs stāsts, kas mums atklāj kaut ko vairāk par konkrētiem cilvēkiem un konkrētu laiku. Katram stāstam, protams, ir sava vērtība. Esmu pateicīga tam, ka varu būt daļa no muzeja. Strādāt kopā ar profesionāļiem, izglītoties un izglītot citus cilvēkus, stāstīt par savu pieredzi muzejā.
Jāsāk ar sevi
— Ja tev būtu iespēja, kādu muzeju tu veidotu?
— Veidot muzeju… tā ir milzīga atbildība. Šobrīd grūti konkrēti komentēt, kāds būtu mans muzeja saturs, bet, domājot par sajūtām, tam jābūt kā mūsdienīgam ceļojumam. Manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgi, ka muzeja apmeklētājs ne tikai ceļo pagātnē, bet arī iepazīst muzeju caur laikmetīgām tendencēm. Daudzi muzeji Latvijā joprojām nespēj nodrošināt izglītojošā satura sasaisti ar tagadni, tāpat kā netiek uzklausīts apmeklētāju viedoklis. Manā muzejā apmeklētāji pavisam noteikti varēs līdzdarboties.
— Pirms diviem gadiem Rīgas Kinomuzeja kuratore Agnese Logina, rakstot par Kristīnes Želves režisēto dokumentālo spēlfilmu “Mērijas ceļojums”’ (stāsts par latviešu muzeju bagātību glābēju Mēriju Grīnbergu), teica: “Kā muzeja kuratorei man vienmēr licies ārkārtīgi ciniski, ka Latvijā valdošā attieksme pret atmiņas institūcijām ir stipri noliedzoša, uz peļņu vērsta, un, kopš es strādāju muzejā, jau gadiem runāju ar dažādiem cilvēkiem par to, ka darbs atmiņas institūcijā nav kaprīze, tā ir privilēģija.” Vai kaut kas šajā jomā ir mainījies?
— Runājot konkrēti par muzejiem, jāatzīst, ka šajā nozarē joprojām Latvijā ir vairākas problemātiskas jomas. Jā, arī valdošo attieksmi pret kultūras un atmiņas institūcijām, tostarp muzejiem, varam minēt kā vienu no problēmām, taču man gribētos domāt, ka viss pamazām uzlabojas. Visupirms šis ir jautājums pašiem muzejiem — ko paši muzeja darbinieki domā par savu darbu? Kāda ir viņu attieksme pret darbavietu? Cik nav nācies satikt tādus, kuri nesaprot, kādēļ tur vispār atrodas. Nu, teiksim tā… jāsāk ar sevi. Mums vajadzētu pašiem sakārtot stratēģiju un visas plānotās rekonstrukcijas, tad arī sakārtosies attieksme pret kultūras mantojumu un visām institūcijām, kas ir iesaistītas šajā nozarē.
Palikt mājās bija grūti
— Kāds tev bija laiks, kad muzejs bija slēgts? Vai strādājāt attālināti?
— Jā, mēs strādājām attālināti no mājām. Cik man bija grūti! Protams, ir kolēģi, kuriem šis posms bija pat ļoti produktīvs, taču es noteikti izvēlos darbu klātienē. Centos mājās pati radīt darba vidi — piecēlos, sapucējos, saģērbos, virtuvi pārtaisīju par mazu kabinetu. Nu visādi mēģināju sevi mānīt, bet tik un tā ļoti skumu pēc kolēģiem un muzeja vides. To es vienatnē nespēju uzburt. Tāpat skaidrs, ka virtuālās sapulces “Zoom’ā” nekad nespēs aizvietot tās sanāksmes, kas notiek klātienē. Darba jau netrūka.
— Daudzi šajā laikā apguva jaunas prasmes, iemācījās ko jaunu. Vai tu arī kaut ko mēģināji?
— Tā kā mums muzejā ir tapusi jauna nodarbība par koklēm, nācās arī pašai to iemācīties spēlēt. Man tik ļoti iepatikās. Iespējams, ka tu šobrīd sarunājies ar nākamo Laimu Jansoni. Ha-ha! Joks, protams! Un vēl — mācos akordeonu. Visu daru pašmācībā, tādēļ nepretendēju uz meistares titulu, taču nevar teikt, ka nesanāk. Kā tur saka… ģēnijs ir viens procents talanta un deviņdesmit deviņi procenti smaga darba, ja?
Pietrūktu mammas gatavoto kotlešu
— Kāda bija tava iejušanās Rīgas dzīvē?
— Ar vairākiem mēģinājumiem, ha-ha! Kad beidzu pamatskolu, šķita, nu tik būs… Iestājos ģimnāzijā Rīgā, iekārtojos kopmītnēs. Izturēju pusgadu. Tās bija mocības. Tajā laikā es nebiju gatava pilsētai. Skumu pēc savas telpas, pēc vienkāršības, miera, pēc ģimenes un draugiem. Būšu atklāta — sapratu, ka jāmūk atpakaļ uz mājām, jo es nespēju pretoties tam plašajam izklaižu piedāvājumam. Protams, lauki nav vieta, kas ir nošķirta no civilizācijas, tomēr tur ir lielāka iespēja kontrolēt kārtības ievērošanu. Otrais mēģinājums bija pēc brīnišķīgi pavadīta laika Aizkraukles ģimnāzijā. Tad es iepazinu Rīgu pavisam citā gaismā, labā nozīmē, protams. Sāku studijas universitātē, satiku labus cilvēkus, domubiedrus, viss notika.
— Uz laukiem vairs nemaz nevelk?
— Mīlu Rīgu, bet nekad neaizmirstu savas mājas Vecbebros. Tā jau nav tikai vieta, tā ir ģimene, bērnība, atmiņas, sajūtas. Velk, un kā vēl! Nedomāju, ka no manis vispār ir iespējams izdzīt vēlmi būt laukos. Arī dzīvojot Rīgā, es meklēju vietas, kas man atgādinātu mājas. Tādas ir, tāpēc nevar teikt, ka Rīgā nav iespējams paslēpties no burzmas un trokšņiem. Arī pilsētā aug pienenes, plaukst ceriņi, čivina putni. Atliek vien baudīt!
— Daudzi jaunieši izvēlas aizbraukt no Latvijas. Arī tavs brālis dzīvo ārzemēs. Vai tev ir kādreiz bijusi vēlme pamest Latviju?
— Ir! Bet es zinu, ka visi mani ceļi tāpat ved uz mājām. Es labprāt padzīvotu citā vidē, kultūrā, taču kā pastāvīgu dzīvesvietu šobrīd spēju iedomāties tikai Latviju. Pietrūktu mammas gatavoto kotlešu!
Fascinē Emīls Dārziņš
— Ar kādu krāsu tu sevi asociētu?
— Visticamāk, ar kaut ko neitrālu. Nu, ja mēs krāsas saistām ar psiholoģiju un simbolisko pasaules uztveri, tad mana varētu būt pelēkā. Pelēks nepretendē uz uzmanību, taču lieliski sader ar jebkuru citu krāsu.
— Kura ir tava dziesma vai skaņdarbs?
— Kaut kas pavisam burvīgs un maģisks ir Emīla Dārziņa skaņdarbā “Melanholiskais valsis”. Vispār fascinē Emīls Dārziņš, tik romantisks, talantīgs, traģisks… Tāpat kā skaņdarbs — gaišs, priecīgs un pacilājošs, bet tam blakus skumjas un drūma dzīves izjūta. Tās sajūtas, klausoties skaņdarbu un zinot nostāstus par skaņdarba tapšanu un autora dzīvi, rada manī vēlmi dzirdēt to vēl un vēl.
Ļaujas nogurt no slinkošanas
— Kas tevi spēj izsist no līdzsvara?
— Slinkums! Es varu priecāties par produktīvi aizvadīto dienu, un tad pēkšņi nonāku pie motivācijas barjeras, kuru nespēju pārlēkt. Tajos brīžos sāku domāt, vai vispār ir vērts piepūlēties tieši tagad? Kādēļ es vispār to daru? Kādēļ vispār iesākt, ja tāpat nepabeigsi? Kad slinkums ir piezadzies, tad arī ļauju sev paslinkot, atpūsties, nogurt no slinkošanas. Manuprāt, galvenais ir dzīvot saskaņā ar sevi. Cenšos savu prātu noturēt dabiskā stāvoklī. To arī iesaku citiem!
— Kādu tu sevi redzi pēc desmit gadiem?
— Ticu, ka arī turpmāk mana dzīve būs saistīta ar lietām, kas šobrīd man daudz nozīmē. Esmu ļoti ieinteresēta konkrētajā pozīcijā — maģistra grāda iegūšana, darbs muzejā. Labprāt attīstītu savas muzikālās spējas. Tāpat nešaubos, ka varētu atrast arī kādu jaunu hobiju. Kā jau teicu, dzīvoju pēc sajūtām. Ņemu to, kas gadās ceļā, taču mans ceļš met neparedzamus lokus.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Diāna Kaņepa.
Dzimšanas laiks un vieta: 1996. gads, Aizkraukle.
Izglītība: beigusi Aizkraukles novada ģimnāziju (tagad —
vidusskola). Bakalaura grāds baltu filoloģijā (Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultāte), pašlaik ceļā uz maģistra grādu literatūrzinātnē.
Nodarbošanās: Rakstniecības un mūzikas muzeja izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāja.
Vaļasprieks: brīvajā laikā bauda dabu, kaķus, kultūru un mūziku, lai gan ar pēdējām divām nosauktajām lietām cieši saistīta ikdiena. Tā ka darbs vienlaikus ir arī vaļasprieks.
