Kopš 12. marta Latvijas pilsoņi ar savu parakstu var atbalstīt likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”. Ir cilvēki, kas nesaskata šī likumprojekta lietderību.
Kopš 12. marta Latvijas pilsoņi ar savu parakstu var atbalstīt likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”. Ir cilvēki, kas nesaskata šī likumprojekta lietderību. “Staburagā” lasu: “Par parakstīšanos vēl domāšu”, “Domāju, ka nav jāsteidzas to darīt”, “Vēl šaubos”. Es parakstījos jau pirmajā dienā. Nešauboties. Un savu izlēmību varu pamatot.
Politiķi, kas pie varas ir jau otro gadu desmitu un nosaka Latvijas ekonomisko un sociālo attīstību, nav darbojušies un joprojām nedarbojas valsts labā. Šie politiķi nerīkojas atbilstoši tautas, tajā skaitā manas, labklājības interesēm. To secinu, mazāk jūsmojot par “pozitīvisma” kampaņu skaļumu, pirmsvēlēšanu solījumu dāsnumu un pēcvēlēšanu deklarāciju perspektīvām, vairāk salīdzinot valsts vadītāju darba rezultātus.
1992. gadā Raiņa literatūras muzeja telpās Rīgas pils augšstāvā bija izstāde “Latvija starp diviem kariem”. Oficiālie valsts dokumenti, laikrakstu lappuses, statistikas pārskatu tabulas un fotogrāfijas liecināja, ka 1938. — 1939. gadā Latvija ekonomikas attīstības ziņā, izglītībā, kultūrā, lauksaimniecības sasniegumos, zvejniecībā, transporta jomā ieņēma pirmo līdz ceturto vietu Eiropā, ceturto, piekto vietu pasaulē.
Pretstatā septiņdesmit gadu veciem vēstures faktiem šodien Latvija ir pirmajā vietā Eiropā inflācijā, korupcijā, darbspējīgu iedzīvotāju bēgšanā no valsts izdzīvošanas iespēju meklējumos ārzemēs.
Tagad lepojamies ar vecu, sen savu mūžu nokalpojušu automobiļu lāpīšanu servisos, naudas iekasēšanu no klientiem azartspēļu zālēs, gaišas nākotnes pareģošanu zīlnieču salonos. Augļotājus komercbankās un apdrošinātāju birojus, advokātu kantorus un Zemesgrāmatu nodaļas arī jāpieskaita pakalpojumu sniedzējiem. Visdārgākajiem.
Un tomēr! Laikam jau mūsu valstsvīriem ir ar ko lepoties (šī vārda pārnestajā nozīmē!). Tiesneši par dzērumā sabrauktu cilvēku vainīgajam policistam piespriež dažus gadus nosacīti. Lielu pilsētu vada mērs, būdams pirmstiesas izmeklēšanā un izolēts no sabiedrības. Tiesībsargājošie dienesti nespēj atrast, kur palikuši daudzi miljoni latu kā G—24 kredīts, “Latvenergo” nauda un citi mistiski “izgaisumi”. Absolūtais vairākums pensionāru nesaņem pat iztikas minimumu, tomēr vēl ir dzīvi. Mūsu valstsvīri var lepoties, ka nepilnos divdesmit gados Latvijā ir savairojušies vismaz tūkstotis miljonāru! Interesanti būtu salīdzināt, cik miljonāru Latvijā bija 1938. gadā?
Šī nav tā Latvija, kuras neatkarību mēs ar dēliem 1991. gada janvārī no pirmās līdz pēdējai naktij sargājām Rīgā uz barikādēm. Šī nav tā Latvija, no kuras mani ar visu ģimeni 1941. gada 14. jūnijā aizveda uz Sibīriju. Šī nav tā Latvija, par kuras atbrīvošanu mans tēvs saņēma Lāčplēša Kara ordeni un 1942. gadā tika nobendēts gulaga nāves nometnē.
Es parakstījos par likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”, lai likumdevēji un viņu izraudzītie ministri vienmēr paturētu prātā: nerūpēsies par valsts attīstību un tautas labklājību — tiksi padzīts, pirms pagūsi apmuļķot tautu ar kārtējo pozitīvisma “kampaņu”!
