“Kamēr tu riti, tikmēr tu dzīvo,” šie mazzalvietes Žannas Miezītes vārdi vistiešāk raksturo viņas dzīvesveidu.
“Kamēr tu riti, tikmēr tu dzīvo,” šie mazzalvietes Žannas Miezītes vārdi vistiešāk raksturo viņas dzīvesveidu. Darbs skolā, aktīva sabiedriskā darbošanās savā pagastā — tās ir lietas, kuras viņa lieliski apvieno, un ikviens zina: ja kaut kas jauns pagastā notiek, tad tur savu roku būs pielikuši arī Miezīši. Pati Žanna uzsver, ka viņai lielākā vērtība ir ģimene, kaut tā robeža, kur beidzas darbs un sākas ģimene, ir grūti saskatāma. Vismaz šajā — Mazzalves pamatskolas un Miezīšu ģimenes jautājumā.
Spītīga skolotāja
— Kāpēc kļuvāt par skolotāju?
— Vidusskolas gados biju nopietni nolēmusi kļūt par žurnālisti. Biju jau izpētījusi, ka mācīšos Maskavā, Patrisa Lumumbas starptautiskajā universitātē. Reiz mūsu skolā viesojās kāda žurnāliste, un man atmiņā palika šāds viņas izteikums: “Žurnālistam ģimenes dzīves nav, jo viņš allaž ir komandējumos un darbā.” Tas man pirmo reizi lika aizdomāties — vai es to vēlos?
Baltinavas vidusskolu beidzu ar zelta medaļu. Bija grūti izvēlēties, ko darīt tālāk. Man patika literatūra, taču dotības man bija arī mūzikā un matemātikā. Rakstīju dzeju un piedalījos jauno literātu nometnē, tāpēc teicu, ka gribu studēt filologos. Citi iebilda: tev ir tik daudz iespēju, bet tu gatavojies mācīties tajā “bābu fakultātē”! Manī radās spīts, un tas visu izšķīra. Spītības dēļ izvēlējos kļūt par skolotāju. Taču to nekad neesmu nožēlojusi.
— Mazzalves skola ir jūsu vienīgā darbavieta?
— Pirmā un vienīgā. Arī amats ir nemainīgs — direktora vietniece izglītības jomā. Mazzalves pamatskolā sāku strādāt, kad studēju
4. kursā. Vīrs strādāja skolā par sporta skolotāju, un toreizējais skolas direktors Jānis Skrupskis man piedāvāja: “Žanna, tev jāsāk strādāt. Nāc par latviešu valodas skolotāju vai mācību pārzini. Skolotājai gan ir daudz stundu, jālabo burtnīcas, bet mācību pārzinei nekas nav jādara.” Tolaik meitiņa bija maza, es turpināju studēt klātienē, tāpēc izvēlējos darbu, kurā “nekas nav jādara”…
— Bija arī tik vienkārši?
— Mani iemeta kā kaķēnu ūdenī, mācījos pati un pamazām visu apguvu. Augstskolā man bija brīvais lekciju apmeklējums, un nevienu eksāmenu neesmu kārtojusi divreiz. Mans teicamnieces sindroms… Tagad visiem, arī savai meitai, saku: “Nu kad vēl, ja ne jaunībā!”. Jo tad nekas nav par grūtu un var izdarīt fantastiskas lietas. Kristīni uz skolu nesām līdzi somā. Mums bija tāda speciāla ceļotāju soma, un tā varēja ar bērnu pārvietoties skriešus. Kristīne mums visu laiku bijusi klāt. Organizējam sporta svētkus, un viņa ir turpat blakus, organizējam pasākumu, un meita jau zina, kas viņai jādara. Tas, ka viņai diezgan ātri beidzās bērnība, gan ir fakts. Skolā viņa bija jau kopš triju gadu vecuma, jo mums nebija citas iespējas — vecmāmiņas vēl jaunas, strādāja un mazmeitu nevarēja pieskatīt. Kristīne agrāk sāka arī skolas gaitas.
Jubileju gads
— Cik ilgi esat Mazzalvē?
— Šobrīd man viegli atcerēties, jo šis man ir jubileju gads — 25 gadi, kopš esmu Ērberģē un strādāju skolā, tikpat ilgi esmu precējusies. Tūlīt meita svinēs 25. dzimšanas dienu. Visi lielie notikumi manā dzīvē notika 1982. gadā, un šis ir mans svētku gads. Kuplā radu pulkā jau nosvinējām sudrabkāzas.
— Kā jūs ar vīru iepazināties?
— Mūs saveda kopā vēl viena mana aizraušanās — dejošana. Man neizstāstāmi patīk dejot! Studējot universitātē, ar draudzenēm gājām uz studentu ballītēm. Tās apmeklēja arī Fizkultūras institūta studentiņi. Tur arī Aivaru satiku. Vēlāk viņš teica, ka jau tad, kad mani ieraudzījis, zinājis — tā ir īstā. Man sākumā likās, ka viņš ir donžuāns, tāpēc izdomāju: šoreiz es būšu tā, kura viņu pavazās aiz deguna. Tas nodoms nebija ilgs, pēc divām nedēļām es jau iekritu kā akā un neko citu vairs neredzēju. Pēc pusgada apprecējāmies.
Stipra trīsvienība
— Kā ģimeni ietekmē tas, ka abi strādājat vienā darbavietā?
— Es pat nezinu, kā ir tad, ja ir citādi. Vīrs ir mans “boss” jau 23 gadus, un es nevaru spriest, vai tas ir labi vai slikti. Šajā skolā ir ielikta mūsu, īpaši jau Aivara, dvēselīte un roku darbs. Meita mēdz teikt, ka skola ir mūsu pirmās mājas, un tā laikam tas arī ir. Mēs visu darām kopā, un ģimene ir mūsu spēks, tāpēc jokojot sevi saucam par trīsvienību. Ģimene ir mana lielākā vērtība, un tās dēļ es atteiktos no jebkā.
— Vai arī mājās vīrs jums ir “boss”?
— Aivars ir stratēģis, un skolā viss notiek tā, kā viņš iecerējis. Pēc horoskopa esmu Auns, Aivars ir Mežāzis. Taču tikai ārpus mājas. Mājdzīvnieks ir Auns, un mājās noteicēja esmu es. Mājās viņš nav direktors. Taču darbā allaž esmu jutusi viņa aizvēju.
Mums bieži jautā — kā jūs viens otram neapnīkat? Mēs maz esam kopā! Aivaram ir tikpat daudz aizraušanos kā man. Arī skolā mēs katrs darām savu darbu un gandrīz nesatiekamies. Vienubrīd, kad biju pārāk aizrāvusies ar pašdarbību, viens otru pamanījām tikai izskrienot — Aivaram treniņš, man mēģinājums, man kursi, viņam medības… Taču mums ir arī kopīgas intereses, piemēram, abi spēlējam volejbolu. Medīt un makšķerēt es neeju, meita gan kopā ar tēvu bijusi bauri klausīties.
Vienā personā
— Divi skolotāji arī savu bērnu pedagoģiski pareizi audzina?
— Ikviena mamma negrib saskatīt savu bērnu kļūdas, arī man tā ir bijis. Kad bērnībā Kristīne atskrēja un sūdzējās, ka sastrīdējusies ar bērniem pagalmā, es mātes mīlestībā biju gatava skriet, samierināt, nokārtot. Aivars vienmēr stingri noteica: “Meitiņ, tās ir tavas problēmas, tavi draugi, pati tiec galā!”. Rezultātā es istabā raudu, jo, redz”, manam bērnam nodarīts pāri, bet es neeju palīgā. Tagad mēs abas ar meitu esam Aivaram par to pateicīgas. Attiecības ar meitu mums ir brīnišķīgas, viņa man ir kā māsa, kā draudzene. Mums, vecākiem, ir laimējies, un mēs esam ļoti lepni par savu meitu.
Ar Latgales svētību
— Ar ko vēl jūs lepojaties?
— Ar to, ka esmu no Latgales. Jo Latgalē ir dzīvas tādas vērtības, kuru šaipusē vairs nav. Piemēram, dzimtas vienotība. Vajag tikai ieminēties, ka tev ir kāda problēma, un visi radi metīsies palīgā. Tāds beznosacījumu atbalsts. Latgaliešiem ģimene ir svēta. Meita pētīja mūsu dzimtas koku un atklāja, ka tajā nav šķirtu ģimeņu. Visas ir kuplas un stipras ģimenes, tātad iedzimta atbildība.
— Jūs savā ģimenē esat vienīgais bērns?
— Man ir jaunāks brālis Žanis. Starp citu, mūsu dzimtā ir kāda interesanta sakritība. Divi mana tēva brāļi dzīvo Austrālijā. Vienam tēvabrālim ir divi bērni — Kristīne un Kristiāns. Esmu dzimusi vienā gadā un vienā dienā ar savu māsīcu Kristīni, un arī brālēni Žanis un Kristiāns ir dzimuši vienā dienā un vienā gadā. To nevarēja noorganizēt un norunāt, jo padomju gados, lai nebojātu mums dzīvi, Austrālijas radi ar mums nesazinājās. Pirms gadiem divdesmit bija atbraukuši ciemos, tad es viņus pirmo reizi redzēju. Tagad turpinām sarakstīties.
Princese ar auto
— Savā pagastā allaž esat daudzu lietu iniciatore. Pieaugušo izglītības centrs, sporta svētki, ceļojumi…
— Mani var ļoti viegli aizraut. Jebkura ideja mani ieintriģē, taču es to izpušķoju pēc sava prāta un realizēju. Pēc Mazzalves tālākizglītības centra, kuru vadu, iniciatīvas esam apceļojuši jau divdesmit četras valstis. Šovasar brauksim uz Šveici. Jā, mani aizrauj jaunas idejas un gribas tās realizēt. Uzskatu, ka viss dzīvē ir izdarāms, tikai vajag gribēt. Arī pati daudzas lietas esmu iemācījusies tāpēc, ka man to vienkārši gribas. Piemēram, ne pārāk sen atskārtu, ka man vajadzīga autovadītājas apliecība. Agrāk domāju, ka mani visur var aizvest vīrs, pagaidīt un atvest mājās. Tad sapratu: jā, sievietei jābūt princesei, bet pietiekami patstāvīgai. Noorganizēju autovadītāju kursus tepat pagastā, un tādi tagad te notiek regulāri. Savas brīvdienas parasti izmantoju kursiem — vai nu es mācu vai mani māca.
— Ko jums šī darbošanās un organizēšana dod?
— Nevaru iedomāties sevi strādājam pie konveijera, jo neesmu ne tik pacietīga, ne precīza. Man vajadzīgs straujāks dzīves ritms! Tas man dod gandarījumu. Protams, reizēm gribas, lai pasaka paldies, bet man pietiek arī ar to, ja Aivars pasaka: “Atkal tava trakā ideja izdevusies!”. Viņa novērtējums man ir vissvarīgākais, taču priecājos arī par citu labajiem vārdiem.
“Kāpēc jūs nesmaidāt?”
— Jūs nekad nemāc nogurums?
— Ir bijuši brīži, kad gribas sevi pažēlot, taču tad iedomājies — ko žēlot, ja pats esi to izvēlējies un uzprasījies! Tad sāc izvēlēties, no kā atteikties, kaut tas ir ļoti grūti. Šobrīd esmu atmetusi dziedāšanu korī. Visu nevaru paspēt fiziski, jo vienā laikā divās vietās nevaru būt. Esmu arī sapratusi, ka cilvēkam vispirms jādomā pašam par sevi. “Cilvēki viens no otra tikai ņem” — arī šī gudrība izskanēja no manas meitas. Otram cilvēkam esi vajadzīgs tikai tikmēr, kamēr tu vari kaut ko dot, bet pats esi atbildīgs par to, lai tev ir, ko dot. Un to var izdarīt tikai tad, ja tev ir laba veselība, esi apmierināts ar sevi un gandarīts par to, ko dari. Tagad es daudz vairāk domāju par sevi, un no tā izriet arī manas aizraušanās.
— Jūs allaž redzu smaidīgu, enerģisku. Citāda nemēdzat būt?
— Mēdzu gan, vienkārši citi to neredz. Reiz klasē iegāju nopietnu seju, un kāds audzēknis uzreiz jautāja: “Skolotāj, vai kaut kas ir noticis?”. Kad atbildēju, ka viss ir kārtībā, viņš pajautāja: “Tad kāpēc jūs nesmaidāt?”. Visi ir pieraduši, ka es allaž smaidu un man nekad nav problēmu. Un, ja tā padomā, nekādu globālu likstu jau man arī nav.
Austrālija pagaidīs
— Jums ir vēl kāds nepiepildīts sapnis?
— Parasti visu, ko esmu iecerējusi, cenšos tūlīt realizēt, jo man visu vajag uzreiz. Pat džemperi nevaru sev noadīt — tad, kad tas gatavs, man vairs nav vajadzīgs. Šī iemesla dēļ nepasūtu preces no katalogiem, jo man vajag tūlīt. Es nevaru gaidīt! Ir principi, kuriem esmu uzticīga, tad varu arī pagaidīt, bet tas neattiecas uz materiālām lietām.
Daudzi mani slēptākie sapņi piepildīti, kaut vai iespēja izpausties žurnālistikā. Kopā ar bērniem veidojam skolas avīzi, tā arī mans sapnis kļūst par īstenību. Nē, viens sapnis man tomēr ir — gribu aizbraukt uz Austrāliju pie māsīcas un tēvoča, bet arī šovasar laika trūkuma dēļ neiznāks. Zinu jau, zinu, ka neviens nav neaizstājams, taču man allaž ir sajūta, ka bez manis neiztiks.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Žanna Miezīte.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1961. gada 15. aprīlis, Balvu rajona Briežuciems.
IZGLĪTĪBA: augstākā — beigusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti.
NODARBOŠANĀS: Mazzalves pamatskolas direktora vietniece izglītības jomā, arī informātikas skolotāja.
ĢIMENE: vīrs Aivars — Mazzalves pamatskolas direktors, meita Kristīne (24 gadi) — revidente, dzīvo un strādā Rīgā.
HOROSKOPA ZĪME: Auns.
VAĻASPRIEKS: ceļošana, visa jaunā organizēšana.
