Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 13. jūnija numurā. Kā ritēja mūsu dzīve Latvijā, tas jau ir cits stāsts. Viegli jau negāja. Klīdu no vienas vietas uz otru, līdz beidzot mani pieņēma tēva māsa Gārsenē.
Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 13. jūnija numurā.
Kā ritēja mūsu dzīve Latvijā, tas jau ir cits stāsts. Viegli jau negāja. Klīdu no vienas vietas uz otru, līdz beidzot mani pieņēma tēva māsa Gārsenē. Onkulis bija apcietinājumā. Viņš Latvijas brīvvalsts laikā bija pagasta vecākais. Tikko kā no apcietinājuma bija atgriezies mans brālēns. Mājās dzīvoja tante un māsīca. Otrs brālēns bija armijā. Tanti un māsīcu no izsūtījuma paglāba otrs dēls, jo bija iesaukts padomju armijā. Viegli nebija. Ziemā braucām mežā cirst malkas normu. Mēs visi trīs: tante, brālēns un es. Paēduši bijām, jo bija sava maizīte un speķis. Laiks bija drūms un nemierīgs.
Reiz vakarā sarunājām aiziet uz Gārsenes zaļumballi. Te pēkšņi ieradās pagasta partorgs un pie durvīm ieraudzīja mani. Pielika pie kakla pistoli un prasīja, kas es tāda esot, un grasījās šaut. Pārējie jaunieši bija vietējie, tos viņš pazina. Tantei laimīgi izdevās paskaidrot, kas es esmu, un tā paliku dzīva. Tajos laikos uz katru svešu cilvēku skatījās kā uz ienaidnieku un valsts nodevēju. Bail bija kur rādīties.
Mamma ar māsu dabūja istabiņu pie Dombrovska kundzes Sarkandaugavā Rīgā. Māsa iestājās skolā, viņa ir četrarpus gadus jaunāka par mani. Mamma sāka strādāt fabrikā “Rota”. Viņu arī 1949. gada 25. martā ķēra rokā, lai otrreiz izsūtītu. Pateicoties labiem kaimiņiem, laimējās izbēgt, un ilgi neko nezinājām, kur viņa ir un kas noticis. Viņa slēpās pa visu Latviju, gan pie radiem, gan paziņām. Tikai pēc pusgada uzzinājām, kur mamma ir.
Bez dokumentiem
Tante mani iekārtoja darbā Aknīstes MTS par sekretāri. Arī te man “čeka” nedeva mieru. Sauca vairākkārt uz pratināšanām. Pratināja par visu, arī par pazudušo mammu. Atkal bija drūms un smags laiks. Pārgāju darbā uz Aknīstes patērētāju biedrību. Pēkšņi par mani tika atsūtīta sūdzība uz Rīgu, ka esmu tautas ienaidniece un nedrīkstu strādāt valsts darbā. Visu jautājumu noskaidrošanai šo sūdzību atsūtīja Aknīstes varas vīriem. Un šeit tad arī mani “ķidāja”. Bet, tā kā visi jau zināja, ka esmu labs godīgs cilvēks un apzinīgi pildu savu darbu, tad nolēma šo apsūdzību atsaukt un ļaut man strādāt. Bet sajūta jau nebija mierīga. Atbraucot man taču nebija nekāda personas apliecinoša dokumenta. Vērsos milicijā, tur lika braukt uz to vietu, no kuras biju izsūtīta, tas ir, uz Ventspili. Uz kāda pamata man dos kādu dokumentu? Kas es biju un ko varēju pierādīt? Skaties, ka tik tevi atkal nesagrābj ciet. Pakonsultējoties ar vienu otru, abas ar mammu nolēmām, ka jāiet uz manu bijušo ģimnāziju. Uzzinājām, ka tur vēl strādā skolotāji no mana laika. Izrādījās, ka par direktoru strādā mans vecais skolotājs Jānis Miza, kurš mums mācīja matemātiku. Mēs savulaik viņu traki āzējām un viņa stundās draiskojāmies.
Otrās šķiras pilsoņi
Viņš man iedeva izziņu, ka mācos 10. klasē. Uz tās pamata dabūju personības apliecību un vēlāk arī pasi.
Kad pienāca otrs mūsu tautai drūmais datums — 1949. gada 25. marts — biju jau precējusies ar latviešu leģionāru Jāni. Tā nu bijām divi otrās šķiras pilsoņi — uzraugāma un nelabvēlīga ģimene. Bijām pilnīgi pārliecināti, ka arī mūs vedīs projām. Bet Dievs pasargāja — mēs palikām mājās. Vieglāk bija pēc Staļina nāves 1953. gadā. Nebija vairs tādu baiļu.
Mācīties tā arī neiznāca. Tad, kad varēju domāt par mācībām, mūs padzina. Tagad jau bija ģimene, un arī gadi neļāva izglītību turpināt. Dzīvojām no rokas mutē. Ar vīru strādājām Aknīstes MTS. Kad mani sauca uz “čeku”, vīrs katru reizi ļoti pārdzīvoja un baidījās, vai es atgriezīšos. Tas laiks ir prātam neaptverams. Tik daudz naida, ļaunuma, atriebības! Un ne jau pret noziedzniekiem, bet pret godīgiem, strādīgiem cilvēkiem. Kaut kāds absurds!
Varu lepoties
Ir nodzīvots garš mūžs. Jau 80 gadu. Ir divas meitas, četri mazdēli, viena mazmazmeitiņa. Paldies Dievam, visi izauguši par labiem, čakliem cilvēkiem. Varu būt lepna par saviem pēcnācējiem. Pašai gan pēdējā laikā ir sašķobījusies veselība. Ļoti sāp kājas, īpaši ceļgali. Noteikti tās ir Sibīrijas sekas.
Fašismu notiesāja Nirnbergā, bet kā būs ar komunismu, visu nelaimju sakni? Kad to tiesās? Vai tāda diena pienāks? Kurš pirmais izdomāja cilvēku lēģerus, cilvēku iznīcināšanu, spīdzināšanu, nošaušanu, ja ne komunisti Ļeņina vārdā? No fašisma tad vēl nebija ne vēsts. Atšķirība bija tā, ka fašisms iznīcināja savus ienaidniekus, bet ne savu tautu. Turpretī komunisti iznīcināja tūkstošiem savas tautas cilvēku, kurus uzskatīja par “ienaidniekiem”.
Kura vara bija ļaunāka? Ko domāja Jaltas konferencē dižie vīri — Čerčils, Rūzvelts? Kāpēc krieviem atdeva Baltiju? Vai tiešām bija apmāti, ka neredzēja patiesību? Zināja taču, ka Baltija ir okupēta. Varbūt negribēja redzēt? Laika gaitā daudz ko aizmirst. Bet to ļaunumu, ko mums nodarīja, piedot nevar nekad!
Šie 50 okupācijas gadu pilnīgi samala mūsu dzīvi. Zuda godīgums, darba mīlestība, kultūra, pieklājība un ģimenes svētums. Jaunatne nekad to nesapratīs, kā mēs būtu varējuši dzīvot mūsu brīvajā Latvijā. Mums bija viss, un arī visa pasaule bija vaļā. Un pēkšņi tas viss sabruka. Vai reiz būs tāda diena, kad Latvijā atkal valdīs godīgums, labestība, izzudīs ļaunums, alkatība? Man jau to nepiedzīvot, bet ceru, ka nākamās paaudzes to piedzīvos. Lai Dievs mums palīdz! Lai nekad tādas briesmas nevienam vairs nav jāpiedzīvo!
