Turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 13. jūnija numurā. Valodu biju apguvusi, tāpēc runāšana un stāstīšana grūtības nesagādāja. Ar matemātiku arī kaut kā kūlos.
Turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 13. jūnija numurā.
Valodu biju apguvusi, tāpēc runāšana un stāstīšana grūtības nesagādāja. Ar matemātiku arī kaut kā kūlos. Bet, kad vajadzēja rakstīt domrakstus, atstāstījumus — viss pilnīgi šķērsām. Ko es zināju no krievu pareizrakstības? Absolūti neko. Saturs bija, bet pareizrakstība? Viss darbs bija sarkans. Kļūda pie kļūdas. Tā nu nomocījos pirmo ceturksni un pēc pārrunām ar skolas vadību (bija ļoti laipna un pretimnākoša) nonācām pie secinājuma, ka turpmāk mācīties nevarēšu. Žēl, bet vismaz biju tikusi ārā no kolhoza. Aizgāju no skolas. Ko nu?
Negaidīts darba piedāvājums
Bija jāmeklē darbs. Igarkā lielākais uzņēmums bija (laikam arī vienīgais) Jeņisejas upes kuģniecības pārvalde. Dabūju tur darbu mehāniskajā darbnīcā pie naglu izgatavošanas. Sagrieztiem stienīšiem vienā galā bija jāizveido galviņa. Liku skrūvspīlēs un ar lielu āmuru situ pa vienu galu, līdz tas kļuva plakans. Bija noteikta norma, cik pa dienu jāizsit, bet to vairs neatceros. Kaut kā jau centos plānu izpildīt. Tā situ pāris mēnešu.
Reiz mūsu cehā ienāca priekšnieki. Nezinu, kāpēc, bet drīz mani izsauca uz kantori un piedāvāja strādāt par statistiķi plānu daļā. Vadītājs bija vācietis, ļoti inteliģents un korekts cilvēks. Vēl pajauns. Cik atceros, nācis no Pievolgas vāciešiem, kurus arī agrāk izsūtīja. Tā nu tiku tīrā darbā. Kaut ko skaitīju, rakstīju. Dabūju arī atsevišķu istabiņu tuvāk darbam. Likās, varēja dzīvot.
Uzņēmumā bija viens ebrejs no Latvijas, mūziķis Dobins. Viņš sāka organizēt vakarus. Ap viņu pulcējās jaunatne. Sataisīja mums lielas taures no papes, aplīmēja ar sudraba papīru. Tā mēs tapām par orķestri “Merliton džas”. Pūtām dažādas melodijas. Dziedājām arī dziesmas krievu valodā. Rīkojām koncertu. Viss it kā labi, bet nebija jau ko vilkt mugurā. No latviešiem ar Irmiņas palīdzību sadabūju šādas tādas kleitas. Atceros, kādā vakarā zeķei izplīsa papēdis. Kāja palika plika. Pašā balles karstumā bija jābēg mājās, lai citi nemanītu.
Ziemā darbā iedeva kažociņu, velteņus, vates bikses. Tādā apģērbā gājām uz balli. Bet kas tā bija par dejošanu!
Darbs, mājas, tikšanās ar citiem latviešiem. Mamma, paps rakstīja. Tikai ilgas pēc dzimtenes ņēma virsroku. To domu nekad neizmetu no galvas, jo biju pārliecināta, ka atgriezīšos. Istabā kurinājām “čugunku”, reizēm cauru diennakti. Ar malku, ar oglēm. Reiz par ātru aizšāvu aizbīdni. Saindējos. Aizgulējos un nokavēju darbu. Taču uzņēmumā bija kara laika disciplīna. Ierodoties priekštelpā, pie sekretāres bija jāpaņem no dēļa savs numuriņš. Īsti neatceros, vai līdz pulksten 8 vai 9. Tad bija pārbaude. Ja darbu nokavēja, tad vajadzēja meklēt ārsta zīmi, ka esi slims. Man nekas cits neatlika, kā doties pie ārsta un notēlot ļoti slimu. Viss beidzās laimīgi.
Neparedzēta pārbaude
Cik gan bijām “bīstami” — mēs, izsūtītie. Igarka bija sadalīta divās daļās: Vecigarkā un Jaunigarkā. Abas savienoja dēļu ceļš, uzcelts uz pāļiem. Reiz, nākot no ciemošanās pie latviešiem Vecigarkā, jutu, ka man kāds seko. Diena gaiša, kas gan man varēja notikt. Cilvēku gan nebija. Pienāca man blakus jauns krievu kareivis. Kāda bija viņa pakāpe, nezinu, bet vienkāršs nebija, jo pamanīju kaut kādus uzplečus. Varbūt no čekas? Sāka ar mani runāties. Kas es tāda, no kurienes? Kur mani piederīgie? Visu iztaujāja par manu dzīvi. Varbūt tiešām šis cilvēks neko nezināja, bet par mums taču viss bija zināms. Nebija jau ko slēpt. Reizi mēnesī bija jāiet uz komandatūru reģistrēties. Tā runādamies, nonācām jau tuvumā Jaunigarkai. Kareivis pamazām atpalika no manis un attālinājās. Paliku viena. Reiz Igarkas klubā ballē viņu redzēju, bet viņš izlikās, ka mani neredz.
Biju labi iejutusies kolektīvā. Kādu rublīti arī nopelnīju. Un, ja vēl mamma šad tad atsūtīja, tad iztikt varēja.
Krievijai ar pārtiku sāka palīdzēt Amerika, jo pašiem vairs nebija gandrīz nekā. Visi Ziemeļi tika apgādāti. Tas arī zināmā mērā palīdzēja krieviem uzvarēt karu. Arī mēs saņēmām miltus, konservus, dažādus sausos olu un piena pulverus. Vārījām baltu klimpu zupu. Glumi gan tie milti bija, un piena pulveris bija balts, balts. No olu pulvera taisījām olu kulteni. Bijām pasargāti no bada un ēdām garšīgi.
Reiz pie mums abām ar Irmiņu ciemos atbrauca divi vīrieši — zinātnieki no Noriļskas, kas tur bija izsūtījumā. Kāpēc, to gan neatceros. Bija ļoti kulturāli, zinoši, daudz mums stāstīja par Noriļskas lāģeriem. Vēlāk viņus vairs neredzējām. Dzirdējām tikai, ka ārsti, profesori esot vesti no Noriļskas uz Kremli ārstēt Staļinu, jo tur no Krievijas bija izsūtītas visas “gaišās galvas”, lai netraucē strādāt komunistiem.
Jāatbrīvo istaba
Pavasarī Irma Kļaviņa pārcēlās dzīvot uz Vecigarku. Paliku viena. Nezinu, kāda iemesla pēc saņēmu pavēsti, ka no 1. maija nekavējoties jāatbrīvo istaba. Bija jāierodas tiesā. Tur paziņoja, ka, ja neklausīšu, izsviedīšot ar varu. Kur lai eju dzīvot? Dzīvoju tik tālāk, kas būs, būs. Un bija arī. Kādu vakaru, pārnākot no darba, konstatēju, ka visas manas mantas izliktas gaitenī un durvis aizslēgtas. Viss! Sēžu uz mantām un nezinu, ko darīt. Bet vai nu Dieviņš nepalīdzēs, jo vienmēr paļāvos uz viņu! Bija jāmeklē pajumte. Vakarā devos uz Vecigarku pie Irmiņas, kura dzīvoja lielā barakā kopā ar citiem latviešiem. Nu man uz darbu bija jāsoļo katru dienu apmēram trīs kilometri.
Varu atgriezties Latvijā
Ar mammu bijām sarunājušas, ka viņa mani izsauks pie sevis un es braukšu pie viņas. Biju jau iesniegusi lūgumu, lai atļauj man braukt. Saņēmu arī izsaukumu un gāju pie komendanta kārtot izbraukšanas dokumentus. Te pēkšņi pienāca ziņa, ka es varu atgriezties Latvijā. Esmu iekļauta bērnu sarakstā līdz 16 gadu vecumam, kuriem atļauj atgriezties dzimtenē. Biju ļoti laimīga un arī izbrīnīta: kā es varēju iekļūt šajā sarakstā? Man jau bija 20 gadu. Te nu atklājās, ka mani nebija aizmirsis tas dakteris, kurš mani bildināja, kad devāmies uz Ziemeļiem. Dakteris Skalders. Kā gan tas dzīvē notiek? Neticami, kā romānos. Viņš dzīvoja tālāk uz ziemeļiem, Dudinkā, Noriļskā, vai vēl tālāk. Bija piedalījies sarakstu stādīšanā, un tā es tajos nonācu ar vēl vienu mana vecuma meiteni Valdu no Rīgas. Kopā arī atbraucām, dakteris Skalders pārbrauca vēlāk, bet viņu vairs nesatiku. Nodzīvoja līdz 100 gadiem. Biju aizgājusi uz izvadīšanu “Māmuļā”. Lai viņam vieglas smiltis! Paldies!
Kārtoju izbraukšanas dokumentus, atbrīvojos no darba. Atvadījos no kolēģiem. Visi mani žēloja, ka aizeju, bet novēlēja laimīgi atgriezties mājās — Latvijā. Uzkāpu uz pēdējās baržas, kas vēl šinī navigācijas sezonā peldēja. Tas bija septembra vidū. Drīz Jeņiseja aizsala. Gandrīz mēnesi braucām līdz Krasnojarskai. Mana izsūtījuma laika beigas datētas ar 1946. gada 15. septembri. No Krasnojarskas ar vilcienu mūs aizveda līdz Maskavai. Te nedaudz apskatījām pilsētu, paēdām stacijas bufetē kaut kādas uzkodas par lielu naudu. Nauda bija kādam ebreju zēnam no Rīgas. Bijām trīs latvieši (divas meitenes un zēns), divi ebreji. Draudzīga kompānija. Tad sēdāmies vilcienā uz Rīgu. Mums nebija nekā. Ceļš līdz Latvijai bija atmaksāts, baroja arī, bet tas nebija galvenais. Kāds gan mums bija noskaņojums, to grūti aptvert — mēs taču braucām uz mājām! Tas nebija vārdos izsakāms. Dīvaina sajūta. Kas mūs tur sagaida? Nebija iespējams to iztēloties. Laimīgi kādā pievakarē iebraucām Rīgas stacijā. Te mani sagaidīja mammas brālis un aizveda pie sevis. Neko tik labi neatceros no pirmā vakara un nakts mājās kā tīro, balto, mīksto gultu. Tajā guļot, likās, ka tiešām esmu nokļuvusi paradīzē. Tā bija neatkārtojama sajūta pēc tik daudzu gadu “vāļāšanās” pa grīdu un lāvām.
Starp citu, apbrīnojami, ka, dzīvojot ziemeļos, lai kā pārsalu, nekad neslimoju. Pat iesnu un klepus nebija. Tur bija tāds īpašs klimats. Un Dievs sargāja. Nu atkal biju Latvijā! Kur būs mājas, kur dzīvošu?
Lieki cilvēki
Otrā rītā pieci atbraucēji devāmies uz Izglītības ministriju pieteikties un aprunāties par tālāko iespēju turpināt pārtraukto izglītību. Bet mūs sagaidīja ar vārdiem: “Ko jūs šeit meklējat? Kas jūs šurp sauca?” Viss! Palikām pilnīgi apstulbuši. Nebija vairs ne sarunu, ne paskaidrojumu. Bijām kaut kādi lieki cilvēki, kuri ieradušies Latvijā. Īsi sakot — vācieties! To teica kāda sieviete, kura strādāja ministrijā, trešajā stāvā. Droši vien viņas jau sen nav šinī pasaulē. Lai dus Dieva mierā ar visu savu ļaunumu.
Izgājām ārā satriekti, šķīrāmies, aizgājām katrs uz savu pusi. Bija ļoti, ļoti sāpīgi.
Dažas dienas vēlāk atbrauca māsa ar bērnu ešelonu un tika nogādāta bērnunamā. Tūlīt arī ieradās mamma — atbēga. Pameta visu un bēguļojot brauca ar dažādiem transportiem. Visi tikāmies pie mammas brāļa tieši Oktobra svētkos 1946. gada 7. novembrī.
Turpmāk vēl
