Turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 13. jūnija numurā. Slēpes bija īsas un platas, ar vienu siksnu vidū, kur iebāzt kāju.
Turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 13. jūnija numurā.
Slēpes bija īsas un platas, ar vienu siksnu vidū, kur iebāzt kāju. Tur ar garām slēpēm nemaz nevarēja slēpot, grima sniegā. Sniegs bija ļoti dziļš. Nedod Dievs, ja kādreiz noslīdēja kāja no slēpes — iegrimi līdz padusēm, un ja nu vēl malkas krava uz muguras? Tiec nu tad ārā! Kā gan to visu izturējām? Kur radās spēks?
Te ar vienu, te otru
Bija mums tāds brigadieris Žigins. Nebija pārāk rupjš, vairāk ar humoru. Darīja savu darbu. Bez lamām jau neiztika — to “māti” tāpat piesauca, bet uz mums, izsūtītajiem, pārāk nelamājās. Sadzīvojām draudzīgi. Smuks jau arī nebija — “rižijs” ar vasarraibumiem, vienīgi augumā padevies slaids.
Igarkā, kolhozā, viņam palika sieva un bērns. Uz ezeriem līdzi neņēma. Toties vīrišķim labi veicās mīlestībā. Kara laiks, vīriešu maz, tad nu tās abas krievu meitenes Vaļa un Ļena sitās vai nost viņa dēļ. Te viņš ar vienu “ņēmās”, te ar otru. Brīžiem bija īsts humors. Nevarēja saprast, kura uzvarēs. Visi jau bijām jaunieši, bet laikam mūsu liktenis nevilināja nevienu uz kādu dziļāku draudzību, nemaz nerunājot par mīlestību. Vienīgi divi somi “sačupojās”, un izveidojās draudzība. Visi dzīvojām saticīgi, neķildojāmies.
Tā mijās ziema ar vasaru un vasara ar ziemu. Vasarā koda kukaiņi, ziemā salām nost. Reiz auti piesala pie pēdām, ar varu bija jāplēš nost. Nosala viens lielais pirksts. Pusgadu strutoja, nogāja nags. Kājas berzēja ar sniegu, kamēr atsildīja, tad tik mazgāja ar ūdeni un uzģērba ko kājās. Paldies Dievam, ka viss vēl beidzās tā.
Adāmadatas no koka
Īsta svētlaime bija, kad viena otrai ieskājām galvu. Vakaros apsēdāmies pie “čugunkas”, ielikām galvu otrai klēpī, un, kamēr viena ar nazi kāva matos utis, varēja justies tik labi, tik labi. Pārņēma tāds miers un snauda. Ziemā “čugunku” kurinājām visu nakti. Vasarā mazgājāmies ezerā. Ziemā uz krāsniņas sasildījām ūdeni un šad tad nomazgājāmies turpat teltī, lai galīgi neapaugtu ar utīm. Utis bija galvā, utis bija drēbēs. Mitinājāmies teltī, ārā nežēlīgi sala. Dzīvojām visa brigāde kopā. Vēlāk gan iedeva dažas atsevišķas mazākas teltis, tad padalījāmies. Bijām raiba kompānija: divi igauņi, divi rumāņi, divas krievietes, divi poļi, divi vācieši, divi somi un mēs — trīs latvietes. Brigadieris bija krievs. Vairāk bija zēnu. Meiteņu maz. Ziemā zēni ar cilpām ķēra zaķus. Viņu te bija daudz, un visi balti un pūkaini. Plūcām pūkas no ādām, vērpām dziju. Visu nepieciešamo, arī adāmadatas, uztaisīja zēni no koka. Noadījām siltas cepurītes un cimdus. Vienu cepuri pat atvedu uz Latviju.
Grūts uzdevums
Bija gadījumi, ka saķertajām zivīm neatbrauca pakaļ. Tad nu pašiem tās bija jānogādā zivju pieņemšanas vietā. Reiz arī es uzņēmos šo darbu. Zivis bija jānes pāri ezeram uz otru krastu, jānoiet apmēram pieci kilometri. Somā bija ap 30 kilogramu zivju. Tuvojās vakars. Pa dienu bija kusis, un uz ūdens uzsalusi kārtiņa, bet pa virsu uzsnidzis mazs sniedziņš. Kā liku kāju, tā līdz ceļiem caur ledu iekritu ūdenī, un kāja atsitās pret apakšējo ledus kārtu. Gāju, gāju, bet palika arvien grūtāk. Jutu, ka ilgi neizturēšu un te būs jāpaliek. Cīnījos, bet nekā, spēki galā. Tad pienāca brīdis, ko nekad neaizmirsīšu. Jau krēsloja, bet līdz krastam tālu. Apsēdos uz ledus ar visu smago somu. Kājas mirka ūdenī. Un man bija vienalga, kas ar mani notiek. Nespēju vairs visu to izturēt. Kāpēc es gāju? Gribēju pārliecināties par saviem spēkiem. Domāju — kas tur, pāriet pāri ezeram pa ledu. Nevarēju iedomāties, kas te notiek pavasaros. Pārrēķinājos. Jautāju sev, par ko man šādas mokas? Ko es esmu sliktu nodarījusi, mana dzīve tik tikko sākusies, vēl nekas nav piedzīvots. Tā sēdēju, aizvērusi acis, un domāju, kas gan mani vairs gaida. Biju palikusi viena plašā pasaulē. Man vairs nebija nekā — ne vecāku, ne māsas, ne māju, pat ne īstas vietas, kur galvu nolikt. Pietiek moku! Man te ir jāpaliek! Kad labu laiciņu biju sēdējusi, kāds pēkšņi man teica — nē! Tu nedrīksti padoties. Tev vēl ir jācīnās un jādzīvo. Cerība par atgriešanos dzimtenē taču vēl nav zudusi. Jābūt stiprai! Tā nu cēlos un gāju. Pēkšņi bija radies tāds spēks, ka, sperot soli pa solim, nonācu galā. Jau bija tumšs. Pieklauvēju pie durvīm, un, kad tās atvēra, es ar visu savu nastu iekritu istabā. Atbrīvoja mani no nastas, bet es vēl laiciņu gulēju uz grīdas, nebija vairs spēka piecelties. Mani mīļi sagaidīja latvieši, kas te dzīvoja. Iedeva karstu tēju, apguldīja, sasedza. Pēc smagas un murgu pilnas nakts no rīta piecēlos žirgta un vesela. To visu varēju pārciest ar jaunības spēkiem un tāpēc, ka Dieviņš bija mani sargājis. Nodevu zivis, kuras bija sasalušas, zivju pieņēmējam, kas te dzīvoja, un suņu pajūgā tās aizveda tālāk. Laimīgi atgriezos savā brigādē, un turpinājām zveju.
Sagaidām 1945. gadu
Šad tad ziemā pēc zivīm atbrauca ar briežu pajūgiem. Tad mums bija lustes, jo mūs visus izvizināja briežu kamanās. Braucieni bija strauji, bet skaisti. Briežus vadīja ar garu kārti.
Pēdējā ziemā otrpus Taimeņa ezeram satikām vienu latviešu brigādi. Tā nu mēs, trīs latvietes — Joļa, Alīna un es — devāmies pie viņiem kopā sagaidīt Jauno gadu. Kopā jauki pavadījām Jaungada nakti. Viņi bija šo to sarūpējuši galdam. Pārrunājām par mājām, agrāko dzīvi. Tas bija, 1945. gadu sagaidot. Kad svētki bija nosvinēti, atgriezāmies ikdienā.
Piemetas “vadātājs”
1. maija svētkos pie mūsu brigadiera atbrauca ciemos daži vīri. Viņi teltī svinēja svētkus un “ierāva” ko stiprāku. Mums, meitenēm, arī ienāca prātā “apreibināties”. Bet kā? Dabūjām no vīriem avīzi un mahorku. Uztinām kārtīgu “ļuļķi” un visas pēc kārtas, kādas piecas sešas meitenes, ievilkām pa dūmam. Noreibām arī. Man savajadzējās ieiet krūmos — pagāju tālāk no telts. Tad griezos atpakaļ un gāju uz telti. Un nu sākās! Lai uz kuru pusi gāju, atkal nonācu vienā un tajā pašā vietā. Bija piemeties vadātājs. Tas bija kaut kas neiedomājams. Tagad zinu, ka tāds ir. Domāju, ka vairs neatradīšu ceļu atpakaļ. Gan saucu, gan kliedzu, bet bez panākumiem. Jau krēsloja. Palika bail.
Citi jau bija uztraukušies un gājuši mani meklēt. Satikos ar viņiem pie pašas telts.
Tundrā klejoja un jurtās dzīvoja vietējie iedzimtie — tungusi — neliela auguma, šķībām acīm, tumšu sejas krāsu. Viņi ganīja briežus. Jurtas bija saslietas no garām kārtīm, ar vaļēju galu, kur dūmiem iziet. Tās bija apvilktas ar briežu ādām. Arī iekšā bija izklāts ar briežu ādām. Ziemā tajās bija ļoti silti. Jurtas vidū tieši pretī augšas caurumam bija ugunskurs, uz kura gatavoja ēdienu. Vasarā ēst gatavoja ārā. Tā bija interesanta dzīve. Tungusi bija labsirdīgi, draudzīgi. Šad tad paciemojāmies viņu jurtās.
Laiks gāja. Pie ezeriem nodzīvoju no 1943. gada pavasara līdz 1945. gada rudenim. Bijām jau “aizklīduši” apmēram 120 kilometru no Igarkas. Pa šo laiku daudz kas bija pārdzīvots, pieredzēts, pārciests, bet cerība, ka tikšu atpakaļ Latvijā, nebija zudusi.
Atpakaļ uz Igarku
Pienāca 1945. gada vasaras beigas. Brigadieris paziņoja, ka dažus no mums vedīs uz Igarku. Nosauca arī mani. Kāpēc, kas būs tālāk? Viss Dieva ziņā. Sākās atpakaļceļš. Mūs veda viens tunguss. Caur mežiem, tundru, gar ezeriem. Bez ceļa, bez kompasa, tikai pēc intuīcijas, pēc saules, kokiem un, kas to zina, pēc kā vēl. Galvenokārt gājām pa naktīm. Tad bija vēsāks, un nekoda knišļi. Dienā peldējāmies ezerā un gulējām. Tunguss lēkāja kā zaķis no viena ciņa uz otru. Mēs gan tā nevarējām. Bieži vien kājas iegrima purvā. Cik ilgi gājām, to neatceros, bet vairākas dienas. Šoreiz bija vieglāk, nebija jāvelk laivas. Tā kādā dienā nonācām tieši pie kolhoza sētas stūra. Bijām atpakaļ tur, no kurienes aizbraucām ar laivām. Sāksies atkal cita dzīve. Bet kāda? Mums visiem kopā ierādīja vienu istabu. Bet man bija klāt atkal jauna liksta. Visa mugura augoņos. Nevarēju ne ko apģērbt, ne gulēt, viss sāpēja, niezēja. Nelielie augonīši sprāga vaļā, tecēja. Ļoti slikti bija! Ko tik nedarīju, lai būtu vieglāk un ātrāk pārietu. Zāļu taču nekādu nebija. Ko katrs zināja, to ieteica. Visi gāja Jeņisejā zvejot, es dzīvoju mājās. Lēnām augoņi sadzija, un es kļuvu vesela. Varēju doties atkal zvejā un bijām paēduši. Ar šausmām sāku domāt par nākamo ziemu. Bija jātiek prom.
Esmu skolniece
Iestājos 9. klasē un pārcēlos dzīvot Igarkas centrā. Igarka celta purvā uz pāļiem. Te redzēju brīnumu. Vienā naktī aizsala Jeņiseja. Visa kā spogulis. Ledus tik elastīgs, ka var iet pa virsu. No rīta skatījāmies, kā mūsu kolhoza priekšsēdētājs iet pa ledu uz Igarku. Brīžiem viņu redzējām, brīžiem ne. Visa upe šūpojās, bet ledus nelūza. Tā arī viņš aizgāja sešus kilometrus līdz pilsētai šūpojoties.
Vai man nebija liela galva, ka iestājos skolā? Aizrakstīju mammai un tētim. Viņi mani atbalstīja, ka esmu pareizi izdarījusi. Mamma strādāja Komsomoļskā, lielā celtniecības uzņēmumā par ekonomisti. Diezgan labi nopelnīja un sūtīja arī man naudu, tā kā varēju kaut kā dzīvot. Mani pie sevis kā meitu pieņēma Irma Kļaviņa.
Pa skolu jau gāja visādi. Bija tik labi sēdēt solā tīrā gaišā telpā. Tīrā apģērbā. Pēc tās “trakās zvejas” tā bija kā atpestīšana.
Turpmāk vēl
